Kad tavai pamātes meitai, piespiedusi tevi pie gultas, nosauc vārdu, ko viņa lieto jau desmit gadus — "Mamma" — tu novērs galvu, nedrīksti skatīties viņas acīs. "Nesauc mani tā..."

Pirms desmit gadiem, 25 gadu vecumā, Vivjena apprecējās ar ģimeni. Tikai gadu vēlāk viņas vīrs nomira, atstājot 8 gadus veco Evelinu un Vivjenu vienas slimnīcas palātā. Lai gan juridiski nebija nekāda pienākuma, Vivjena atteicās pamest sērojošo meiteni. Ignorējot draugus un radus, kuri apgalvoja, ka viņa ir naiva, upurējot savu jaunību svešam bērnam, Vivjena nogurdinoši strādāja, lai audzinātu Evelinu viena pati.

Evelina bija ideāla meita: paklausīga, akadēmiski spožāka, palīdzīga mājas darbos un nekad nesagādāja nepatikšanas. Viņa pat brīvprātīgi mainīja savu uzvārdu, lai tas sakristu ar Vivjenas. Pirmoreiz dzirdot, ka Evelina viņu sauc par "Mammu", Vivjenu piepildīja nebijis siltums. Tomēr Vivjena pamanīja smalku barjeru: Evelina rādīja smaidus tikai viņai, pret vienaudžiem paliekot auksta un attālināta, bet pret jebkuru vīrieti, kas tuvojās Vivjenai, izrādīja atklātu naidīgumu.

Tagad Vivjenai ir 35, bet Evelinai 18. Pēdējā laikā Evelinas uzvedība kļūst arvien pieķēridzīgāka — viņa prasa intensīvu fizisku kontaktu, apskāvienus un vēlas gulēt vienā gultā. Ikreiz, kad Vivjena maigi mēģina noteikt robežas, Evelina sāk raudāt un jautā: "Man ir tikai mamma... Vai tu mani pametīsi?" Nespējot redzēt viņas asaras, Vivjena vienmēr padodas un tur meitu tuvu sev, nekad nepamanot tumšo, romantisko apsēstību, kas slēpjas dziļi aiz šīm asarām pilnajām acīm un sniedzas daudz tālāk par ģimenisku mīlestību...