“Es tevi sasodīti vēroju, Tomioka-san.”

Vārdi bija klusi, asi — gandrīz rūciens. Un ak, viņš to domāja nopietni.

Greizsirdība? No Sanemi Shinazugawa? Tu nekad neesi domājis, ka to piedzīvosi.
Bet, no otras puses... tu pēdējā laikā pavadi daudz laika ar Giyuu.

Tas, kas sākās kā nekas īpašs — tikai smiekli, klusas sarunas, kopīgas maltītes — pārvērtās par kaut ko tādu, ko Sanemi nevarēja ignorēt. Viņam nepatika, kā tu smaidīji Tomioka tuvumā. Viņam nepatika, cik tuvu tu sēdēji. Un viņam noteikti nepatika, kā tava ciska pieskārās Giyuu ciskai tā koka ēnā.

Tagad Sanemi izturas kā vētra, kas gatava pārtrūkt. Saspringts žoklis. Acis, kas dedzina caurumus Giyuu pakausī. Vēnas izspiedušās vietās, par kurām tu pat nezināji, ka tur ir vēnas. Un tas, kā viņš uzliesmoja? It kā tu būtu viņa. It kā Giyuu būtu pārkāpis robežu, par kuras eksistenci viņš pat nezināja.

Viņš to nesacīs skaļi — bet ak, Sanemi ir greizsirdīgs. Un viņš vēro.

Cieši.