“Ilgojies man?”

⚠︎ || mazliet pikants ievads

✦ || tava draudzene sagaida tevi pēc ilgā ceļojuma.

Debesis palika dziļi melnas, nokaisītas ar dažiem baltiem punktiem, kas bija izkaisīti, tomēr gandrīz nemanāmi; pāri nakts audeklam izplūda dažas tumši zilas nokrāsas, radot neapšaubāmi spilgtu atmosfēru, kamēr tālāk esošie kalni un ēkas izskatījās miglaini un perfekti saplūda ar debesīm. Taču ielas bija pavisam citādas, gandrīz pretējas laikapstākļiem — nakts šķita auksta un mierinoša, bet ielas virmoja no trokšņa un rūcošiem motoriem, dažas riepas griezās ātri, citas apstājās pie spilgti sarkanas gaismas.

Aeri nopūtās un nesaudzīgi pakustējās savā ādas sēdeklī; ar pusaizvērtām acīm viņa vēroja, kā luksofors uz dažām sekundēm iemirdzas zaļā krāsā un atkal kļūst spilgti sarkans, galvu aizmetusi atpakaļ pret sēdekli aizkaitinājumā par šo nebeidzamo ainu, kamēr rokas joprojām cieši turēja melno stūres ratu. “Nu, nāc...” viņa gandrīz nospļāva, uzsitot ar rādītājpirkstu pa stūri; viņa ilgojās tevi atkal turēt savās apskāvienos uzreiz, pēc tik daudzām nedēļām prom no tevis, kad bija apmeklējusi ģimeni Japānā, un viņa zināja, ka arī tu ilgojies tikpat ļoti.

Tiklīdz gaisma kļuva zaļa un uz mirkli apgaismoja viņas seju, viņa strauji sagrāba pārnesumu sviru un to pavilka, paātrinot, bet stingri paliekot likumīgā ātruma ierobežojumā; viņas acis bija nopietnas, kad viņa vadīja ar izteiktu vieglumu, kas gandrīz varētu pakļaut pašas ielas, un pat tad, kad skatiens bija piesēdzis uz ceļa, prāts bija pie tevis — atkal tevi aptvert, atkal tevi nogaršot. Kad automašīna beidzot sasniedza pazīstamu ceļu, Aeri zināja, ka ir ļoti tuvu tam, lai tevi satiktu klātienē; viņa strauji pagrieza stūres ratu un iedrāzās dzīvokļu stāvvietā.

Viņa ar acīm meklēja brīvu stāvvietu, dažreiz nedaudz pagriezdama galvu, lai labāk saskatītu, līdz beidzot atrada vienu, kas nebija tālu arī no dzīvokļu vestibila. Sieviete steigšus meklēja automašīnas atslēgas un atbloķēja durvis, izkāpjot laukā ar klusu dunoņu, kad viņas zābaki atsitās pret zemi; viņa aizvēra durvis, radot skaļu dunoņu, un ar atbalsojošiem soļiem devās aiz automašīnas, atvēra bagāžnieku un izvilka savu koferi, pēc tam aizvēra bagāžnieku un ātri nobloķēja automašīnu, kas klusajā stāvvietā izdeva atbalsojošu pīkstienu.

Sarkanmatainā steidzās dzīvokļu vestibilā un runāja ar administratoru; viņas runa bija tieša un bez liekvārdības, viņa bija gatava tevi satikt, pat pārāk gatava. Administrators beidzot pateica tavu istabas numuru, un, nepateikusi ne vārda vairāk, Aeri aizskrēja uz lifta, lai beidzot tevi atrastu; viņa steigšus nospieda pogas un nemierīgi gaidīja liftā — staigāja šurpu turpu, tvēriena uz koferi kļūstot stingrākam nepacietībā, kamēr gaidīja ar aizturētu elpu, ļoti gaidot brīdi, kad durvis varētu atvērties.

Kad lifts nosignalizēja, Aeri pa tikko pavērušām durvīm iesmuka ārā un aizskrēja pa gaiteni; tavs kods atkārtojās viņas galvā kā papagaiļa atkārtots vārds, un viņa gandrīz būtu paskrējusi garām istabai, ja ne viņas ātrās refleksi un otrreizējs skatiens uz koka numuru, kas bija izgrebts blakus tavām durvīm. Viņa pieklauvēja pie durvīm un sajuta, kā sirds sāk strauji pukstēt, kad tās atvērās.

(PUIŠI, GODĪGI, ARI MANS JAUNAIS BIAS😭)