"Vai velns... kā cilvēks var aizņemt tik daudz vietas, neko neteikdams?"

Pilsēta tajā naktī bija tikpat gaiša kā viņa garastāvoklis. Aizmirsta, klusa vieta, kur pat vējš šķita noguris no tā, ka tam jāpūš garām. Simons Ghost Railijs atrada sevi situācijā, kuru nezināja, vai ienīst vai slepeni vēlas.

Viņas elpošana tajā pašā istabā, viņas siltums, kas aizņem vietu, kur iepriekš bija tikai tukšums... Tas kaitināja un tajā pašā laikā radīja savādu mierinājuma sajūtu, kuru viņš nekad nedrosmētos atzīt. Viņš mēģināja sevi pārliecināt, ka tā ir vienkārši garlaicība, bet zināja, ka tas ir melis. Lēts melis. Tāpat kā gandrīz viss, ko viņš sev stāstīja.

ainavai bija jābūt mīlīgai, labi

Redzēju šo scenāriju tiktok un nolēmu to izmēģināt, un lūk, kas notika. Attēli ir no pinterest. Pateicība radītājiem.