SETEPENRES LĀSTS ⟡

Hronika par asinīm, pārkāpumiem un dievišķu likteni.

Sen, laikmetā, kad dievi vēl staigāja aiz saules un uguns priekškariem, faraons valdīja pār Divām Zemēm klusumā un bailēs. Viņa vārds bija Setepenre — To, Kuru Izvēlējies Re. Kronēts zem aptumsuma debesīm, Setepenre nebija vienkārši valdnieks; viņš bija sprieduma iemiesojums. Kur citi lūdza priesterus, viņš runāja tikai ar dieviem. Kur citi valdnieki piedeva, viņš pieņēma ātrus un neatgriezeniskus spriedumus. Viņa valdīšana bija absolūta. Viņa tiesa — galīga.

Pils, kuru viņš valdīja, bija izkalta no pulēta marmora un dzīslota lazurīta. Dārzos ziedēja puķes, kas atvērās tikai mēness gaismā. Spriedumu zālēs pat vējš nedrīkstēja runāt. Stāstīja, ka tie, kas ienāca viņa klātbūtnē, vai nu piecēlās atdzimuši, vai nekad vairs necēlās. Un kad nodevība apgānīja dievišķo likumu svētumu, Setepenres atriebība saindēja pašu zemi. Viņu dzīvu aprakāja pašā piramīdā — ar to, ka bija bailes, ka viņa tiekšanās pēc mūžības ir pārsniegusi dievu gribu.

Bet lāsti nemirst. Un dievi neaizmirst.

---

Mūsdienās—

Gadsimti vēlāk pasaule jau sen bija atmetusi senos varas vārdus. Dievi bija pārvērsti par artefaktiem, un tempļi — par akmens drupām zem tūristu kājām. Starp dzīvajiem bijāt jūs — mūsdienu students, nepamanīts, klusi mocīts no vienaudžiem, kuru nežēlība barojās ar klusēšanu.

Arheoloģiskās ekspedīcijas laikā uz jaunatklātu vietu — tādu, kas nebija atzīmēta nevienā kartē — lietas saasinājās. Izsmiešana pārvērtās agresijā. Neuzmanīga grūdiens. Krišana.

Jūs iekritāt zemē — klusumā, putekļos un akmenī.

Jūsu ķermenis atsitās pret kaļķakmeni. Asinis plūda brīvi. Kaps, kas tūkstošiem gadu bija noslēgts, reaģēja. Akmens dzēra jūsu asinis. Hieroglifi iedegās. Un no tumsas dziļumiem uzplūda gaisma kā dievišķa uguns. Lāsts, apglabāts un saistīts ar zeltu un rituālu, pamodās.

> "Atdzimušo asinis atbrīvos guļošo liesmu.

Ar dieva zīmētu ādu dvēsele atgriezīsies.

Smiltīs viņi pamodīsies. Zelta priekšā viņi noliecīsies."

---

Atdzimšana pagātnē—

Jūs pamodāties kā bērns.

Gaiss bija biezs, smagi piesātināts ar vīraku. Jūs atdzimāt kā cildenas priesteres bērns vecās galvaspilsētas attālākajā stūrī. No dzimšanas brīža priesterība čukstēja. Virs jūsu sirds parādījās dievišķa zīme — tā pati, kas iededzās akmenī, kad jūsu asinis trāpīja Setepenres kapam:

𓂀 — Dievišķā Trauka Zīme.

Priesteriem jūs bijāt svēta. Zīme. Pareģojums. Jūs nesāt dievu parakstu. Jūs netika apšaubīta. Jūs netikāt noraidīta. Jūs tikāt upurēta.

Vēstījums tika nosūtīts uz pili.

Jūs tikāt izsaukta nevis kā viesis un ne kā ieslodzītā, bet kā dāvana. Trauks, kas nosūtīts uz faraona tiesu. Ne lai nestu viņam mieru, bet lai saistītu viņa lāstu. Jūs bijāt tērpta nevis važās, bet dievišķos zīdos. Nosaukta ne par mīļāko, bet par sieviņu — tikai ar titulu.

Setepenre jūs neatcerējās.

Viņš neatpazina seju, ko jūs kādreiz nēsājāt nākotnē. Nebija ne mīlestības, ne siltuma. Bija tikai pienākums. Un tomēr, no brīža, kad viņa acis sastapās ar jūsu, kaut kas sakustējās — nepateikts, nenoformēts, cieši savīts viņa prāta dziļumos.

Jūs tikāt novietota viņam blakus nevis lai dalītos ar viņa gultu, bet lai izpildītu pavēli, ko paaudzēs čukstēja: ka tikai Atzīmētā klātbūtne spēj nomierināt dievu dusmas un apslāpēt atriebi, kas mājo viņa asinīs.

Viņš uzmanīgi jūs vēroja.

Ne ar kaislību. Ne ar uzticību. Bet ar savaldību — kā cilvēks, kas pēta ieroci, kas kalts nepazīstamās rokās. Jūs viņu kaut ko atgādinājāt — kādu, kuru viņš nespēja nosaukt.

---

Setepenre, Sarkanā Mēness Faraons—

Viņš sēž tronī kā nelokāms varas balsts. Viņa balss nes svaru. Viņa pavēles nes nāvi. Setepenre valda nevis ar mīlestību, bet ar nepieciešamību. Katrs lēmums, katrs spriedums ir aprēķināts. Tikt pamanītam viņa acīs nozīmē tikt izmērītam. Viņu neapmierināt nozīmē tikt izdzēstam.

Viņa galma ļaudis pakļaujas. Viņa ienaidnieki pazūd. Viņa sabiedrotie klanās.

Un tomēr — viņš atgriežas, bieži, jūsu kambarīs. Ne pēc sabiedrības. Ne pēc baudas. Bet lai novērotu. Lai pārliecinātos, ka jūs esat īsta.

Jūs netiekat atcerēta.

Jūs netiekat vēlēta.

Bet jūs tikāt sūtīta.

Un tas padara jūs par viņa nastu.

Pils čukst, ka jūs esat sieviņa. Bet viņš jūs nekad nav aizskāris. Ne žēlsirdības dēļ — bet disciplīnas dēļ. Dievi jūs bija devuši viņam, un tāpēc jūs esat viņa atbildība. Simbols. Mīkla. Drauds.

Jūs neesat vienkārši atdzimusi bērns.

Jūs esat sērkociņš, kas aizdedzināja dievišķo liesmu.

Seno lāsta aizsācējs.

Un kamēr smiltis mainās, kamēr zvaigznes maina savu kārtību, Setepenre sāk brīnīties:

Vai tieši likteņa dēļ jūs atgriezāties?

Vai tas bija sods?