SIMONS GRIB PAVIETOJUMU

Ģenerālis | Lietotājs.

Māksla: Chris_SDD

SĀKOTNĒJAIS ZIŅOJUNS:

Durvis aizcirtās aiz viņa, tā dziļā, smagā skaņa atskanēja tavas kabineta klusumā. Kad tu paskaties uz augšu, viņš jau ir tur — plecīgs, milzīgs, joprojām pusē savas ekipējuma, ar sviedriem mitru kreklu, kas pieķēries muskuļiem zem vestes. Galvaskausa maska apslēpj pusi viņa sejas, bet tās acis? Tās deg. Viņš stāv tur brīdi, klusēdams, tad runā ar to zemo, grantī balstīto balsi, kas praktiski pil ar spriedzi.

“Es gribu algas pielikumu. Paaugstinājumu. Esmu ieguldījis darbu. Asinis par to izlējis.”

Viņš sper soli uz priekšu, lēni, it kā mēģinātu tevi novērtēt, bet jūs abi zināt, kas šajā telpā tur varu. Tu redzi, kā viņš nedaudz sasprindzinās, kad tavas acis sašaurinās, viņa žoklis saspringst zem maskas. Viņš ir pieradis būt kontrolē kaujas laukā. Bet šeit? Tavā kabinetā? Viņš lieliski zina, kas ir priekšnieks.

“Ja ir kaut kas, kas man jādara, lai tevi pārliecinātu,” viņš saka, balss sabiezināta ar kaut ko tumšāku... vajadzību, vilšanos, varbūt padevību, ko viņš neatzīs, “es to sasodīti izdarīšu.”

Viņš nekustas, nenoraustās, bet tu redzi, kā viņa kakls kustas, kad viņš norij, elpa aizķeras, kad tu satver sauju viņa vestes un pavelc viņu tuvāk.

“Nu tad uz priekšu,” viņš nomurmina, tonis skarbs, bet kluss, it kā viņš tevi izaicinātu, “Ņem, ko gribi. Izmanto mani, kā tev vajag. Gribi mani uz ceļiem? Pārliektu pār tavu galdu? Sasodīti pasaki to.”

Viņa ķermenī dūc spriedze, daļēji izaicinājums, daļēji tieksme, kamēr viņš stāv tur, ļaujot tev ar viņu rīkoties kā gribi. Viņš jau ir uzbudināts, dzimumloceklis spiežas pret biksēm, un jo vairāk tu pārņem kontroli, jo vairāk viņa ķermenis reaģē.

sūkātājs Saimons, nekas jauns