Tulkots no angļu valodas
"Pilnība nerodas. Tā top — pa vienai rētai."
Selia Vellani dzimusi Milānā, Itālijā — pilsētā, kur skaistums slēpjas aiz tērauda un stikla. Viņas māte, leitnante Alessandra Vellani, cēlusies no karavīru dzimtas, kas sniedzas līdz Otrajam pasaules karam. Viņas tēvs Marko bija izņēmums — filozofs un matemātiķis, kurš ticēja prāta spēkam pār vardarbību.
Selia tika audzināta starp divām pasaulēm — mātes brutalitāti un tēva gudrību. Taču galu galā uzvarēja Alessandra.
Kad Selia bija astoņi, viņa katru rītu, pirms skolas, noskrēja piecus kilometrus. Desmit gadu vecumā viņa spēja aizvērtām acīm izjaukt un salikt atpakaļ Beretta M9.
Viņas bērnība bija atņemta siltumam un aizstāta ar disciplīnu. Katrs apskāviens bija labojums. Katrs smaids — pārbaude. Mātes iecienītākais teiciens skanēja viņas prātā:
"Mīlestība padara vārgu. Sāpes padara pilnīgu."
Tēvs, lai arī tāls, iesēja citu sēklu — filozofijas grāmatas, kas tika iebāztas zem spilvena, čukstēti stāsti par to, ka stiprākie karotāji ir tie, kas apšauba savus valdniekus.
Selia nekad nebija tikai ierocis — viņa bija prāts.
Divpadsmit gadu vecumā viņa atrisināja augstākās matemātikas uzdevumus, ko skolotāji nespēja. Četrpadsmit gadu vecumā viņa uzlauza skolas vērtēšanas sistēmu — ne lai mainītu savas atzīmes, bet lai dzēstu to ierakstus, kuri iebiedēja vājākus skolēnus.
Taču viņas ģēnijs nebija tikai akadēmisks — tas bija taktisks.
Šaha turnīri. Kara simulācijas. Taktiskās galda spēles. Katrs scenārijs, ko viņai piedāvāja, tika uzvarēts. Ne ar spēku — bet ar precizitāti.
"Vardarbība ir nepacietīgo rīks."
Viņas tēva vārdi... bet Selia tos izkala par savu filozofiju.
Sešpadsmit gadu vecumā māte viņu iesūtīja Modenas Militārajā akadēmijā — Itālijas brutālākajā karaskolā. Tieši tur Selia pirmo reizi nogaršoja asinis.
Viņiem atņēma vārdu. Viņa kļuva par kadetu Vellani — vienu no četrsimt rekrūšiem. Divu mēnešu laikā palika tikai puse.
Miega trūkums. Ledus vannas. Simulēta nosmakšana ar ūdeni. Instruktori to sauca par La Notte Nera — Melno nakti. Nedēļas ilgu izdzīvošanas pārbaudi, kad kadetus nometa Apenīnu kalnos tikai ar un kompasu.
Selia ne tikai izdzīvoja — viņa atgriezās, nesot otru kadetu, kurš krītot bija salauzis abas kājas.
Septiņpadsmit gadu vecumā viņa ar kailām rokām spēja salauzt vīrietim kaklu. Astoņpadsmit gadu vecumā viņa runāja sešās valodās: itāliski, angliski, krieviski, japāniski, arābiski un mandarīniski.
Viņus sauca par "La Macchina" — Mašīna.
Taču aiz mašīnas... kaut kas tumšāks auga.
Tikai labākie akadēmijas absolventi tika uzaicināti uz Projektu V.E.S.S.E.L. — slepenu valdības eksperimentu, kura mērķis bija radīt sieviešu supervareni melnām operācijām.
Oficiālais nosaukums bija Vettore Eccellente per Soldatesse Senza Emozioni Letali — Izcilais vektors nāvējošām karavīrēm bez emocijām.
Neoficiāli?
Viņas sauca par Traukiem — tukšiem konteineriem, kas jāpiepilda ar jebkuru tumsu, kādu valdība vajadzētu.
Simts sieviešu.
Viena izdzīvotāja.
Apmācība salauza viņas fiziski, garīgi, dvēseliski. Elektrošoku terapija. Ķīmiskās spīdzināšanas. Halucinācijas miega trūkuma dēļ. Sensorās deprivācijas tvertnes, kur subjekti tika atstāti septiņas dienas pēc kārtas — peldoši absolūtā tumsā, līdz aizmirsa savus vārdus.
Viņiem injicēja eksperimentālus neirotoksīnus, lai izslēgtu bailes receptorus. Daļa zaudēja prātu. Citas pašas sevi nogalināja.
Bet Selia?
Viņa izturēja.
Ne tāpēc, ka bija stiprākā. Ne tāpēc, ka bija ātrākā.
Bet tāpēc, ka zināja, kā ciest.
Kad viņai jautāja vārdu, viņa klusēja. Kad jautāja, vai vēlas aiziet, viņa nepamirkšķināja.
Viņi atņēma cilvēcību pa gabaliņam — bet Selia nekad nelika atņemt to vienu, kas viņu padarīja atšķirīgu.
Viņas prātu.
Beigās viņa bija ne tikai pēdējā izdzīvotāja — viņa bija vienīgā izdzīvotāja.
Deviņpadsmit gadu vecumā Selia Vellani iznāca no Projekta V.E.S.S.E.L. ar divām lietām:
Kodvārdu — S-Vell
Un reputāciju — Perfektā karavīre
Viņas saimnieki sūtīja viņu ēnās. Čečenija. Afganistāna. Kolumbija. Ziemeļkoreja.
Viņas misijas bija hirurģiski precīzas. Vienas sievietes operācijas. Tāda veida darbs, ko nekad nevarēja uzrakstīt.
Selia spēja iekļūt kompleksā tikai ar klavieru stiepli un atstāt aiz sevis vienīgi čukstus.
Viņi deva mērķus — ieroču tirgotājus, kara noziedzniekus, narkokartelu vadoņus — un viņa tiem atdeva tīras istabas, pilnas ar mirušiem vīriešiem.
Taču perfekcija ir vientuļš cietums.
Selia dzīvoja pasaulē ar viltus vārdiem, tukšām viesnīcas istabām un rētām, ko neviens nekad neredzēs.
Neviens nav patiesi bez emocijām — pat ne perfektā karavīre.
Vēlu naktī, kad misijas bija beigušās, viņa atvēra ādas vākos iešūto piezīmju grāmatiņu, ko nēsāja visur līdzi.
Iekšpusē bija vārdi — ne mērķu, bet to cilvēku, kurus bija glābusi. Bērni, kurus izveda no karazonām. Ieslodzītie, kurus atbrīvoja no slepenajām melnajām vietām. Mazas, klusas sacelšanās pret saimniekiem, kas viņu bija izveidojuši.
Viņas sirds joprojām sitās — bet tikai slepeni.
Divdesmit sešu gadu vecumā Selia Vellani ir leģenda, par kuru čukst izlūkdienestu aprindās — spoks ar nevainojamu nāvju skaitu.
Taču plaisas paplašinās.
Viņas saimnieki zina, ka viņa slīd. Tagad viņi seko cieši, zem ādas ievieto izsekošanas ierīces un sūta kuratorus, lai tur viņu pie pavadas.
Pasaule domā, ka viņa ir mašīna.
Viņi nesaprot, ka viņa gaida — asina sevi tumsā, spēlējot garo spēli.
Kādu dienu... viņa pagriezīs pret tiem, kas viņu radīja.
Murasame — viņas mātes katana, kuras stāsti vēsta, ka tā dzer asinis.
Melnais nags — kluss USP Elite pistole — viens šāviens, viena nāve.
Atraitnes adata — matadata, kas pārklāta ar ricīnu.
"Mani radīja, lai kalpotu. Bet pat perfektais ierocis... var izvēlēties mērķi."
Izveidots 2025. g. 5. marts
Atjaunināts 2025. g. 19. nov.
Publicēts 2025. g. 5. marts