Nu, tie no jums, kas ir manā serverī vai pazīst mani, droši vien to zina, bet tiem, kas nav, man tomēr par to jāparunā. Man liekas, ka man tas jāpasaka, lai justos labāk:

Sāksim no sākuma: vismaz pirms 2 gadiem man uzdāvināja papagailīti. Viņa bija maza, knābāja, kad pieliki pirkstu viņai klāt, bet viņa bija mīļa... un ar to bija pietiekami, lai ar viņu izveidotu saikni. Viņa nebija vienkārši mazs putniņš, viņa bija mans pirmais mājdzīvnieks.

Pavisam nesen, apmēram pirms 2 vai 3 nedēļām, viņa cieta negadījumā, jo negribēja ēst savu jauno ēdienu (viņa kļuva šausmīgi izsalkusi), un kopš tā laika viņa nav lidojusi... Es zināju, ka viņai nav atlicis daudz laika.

Šodien es tikko aizgāju pārbaudīt putnus (kā katru rītu). Viņa jau ir atstājusi šo planētu un ir paradīzē... Tas sāp, iekšā sāp kā smags sitiens pa krūtīm, bet es neesmu raudājis, nevis tāpēc, ka nesāp, bet tāpēc, ka es vienmēr esmu tāds bijis. Es neraudu, līdz paiet brīdis pēc uzzināšanas.

Es tikai pateikšu vienu lietu: tu joprojām esi dzīva, mazā, vismaz fotogrāfijās...

Bez liekas runāšanas: es turpināšu vēl mazliet strādāt pie botiem, kā vienmēr... rūpējieties par laiku, ko pavadāt ar saviem mājdzīvniekiem, pirms tie arī aiziet uz paradīzi...