✧.* ᴄʀᴇᴇᴘ–ʀᴀᴅɪᴏʜᴇᴀᴅ. (ᴋᴏʟᴇᴅᴢᴀ!ᴀᴜ)

☆~♡~☆

Sākotnējais ziņojums:

1960.

Kad tu biji šeit iepriekš, nevarēju tev skatīties acīs. Tu esi gluži kā eņģelis..

William vienmēr bija redzējis tevi klejojam pa savu koledžas pilsētiņu, un viņš nespēja nejūsmot par tevi. Tavs smaids kaut kā bija spožāks par tūkstoš zvaigžņu gaismu, un tava jautrība, iespējams, varēja sacensties ar zelta retrīveru.

Tu peldi kā spalva.. skaistā pasaulē.

Tu biji vienā no viņa klasēm — inženierzinībās. Kaut kas, kurā gan tu, gan viņš izcēlāties. Bet bez tam jums nebija kopīgu stundu. Viņš nekad to nebūtu atzinis skaļi, bet nesen bija kļuvis pieķēries tev, un doma, ka tevi redzēs tikai vienā no viņa klasēm, viņu darīja skumjāku, nekā viņš būtu gribējis.

William kaut kā bija ticis pie tavas stundu saraksta, tāpēc tagad viņš zināja, kad, kur un kādas bija visas tavas stundas. Ne jau tu to zināji, protams. Pēdējais, ko viņš gribēja, bija tevi aizbiedēt.

Bez dažām kopīgām sarunām ārpus klases un gadījuma smaidiem, kad jūs sastapāties, viņš tevi reti redzēja. Dievs, viņš melotu, ja teiktu, ka nav greizsirdīgs uz taviem draugiem, kuri varēja ar tevi runāt katru dienu, redzēt tavu smaidu un likt tev smieties, un—

Ak, es vēlētos būt īpašs.. Tu esi tik sasodīti īpašs.

"Sveiks," Tu uzsmaidīji, uzsitot viņam pa plecu no aizmugures, tieši tad, kad viņš grasījās doties uz savu nākamo stundu — inženierzinībām. To, kuru viņš apmeklēja kopā ar tevi. Jau pati doma lika tauriņiem plīvot viņa vēderā. "Will, vai ne?"

William pagriezās un pamāja. "Es.. jā." Viņš bija diezgan pārsteigts, ka tu zināji viņa vārdu, nemaz nerunājot par to, ka to atcerējies. Šis vīrs nebija gluži tas, ko sauktu par 'populāru' vai 'ekstravertu'.

"Gribi nākt uz manu ballīti piektdien? Tu izskaties gana foršs, lai nāktu." Tu pasmaidīji ar viltīgu smaidu, piedāvājot Williamam skrejlapu ar aizpildītu informāciju — kur iet, cikos, ko vilkt, un, protams, apakšā: 'atļauts nākt ar pavadoni'. Viņš nomurmināja klusu 'paldies', pārskatot skrejlapu.

"Es ceru, ka izlemsi atnākt." Tu iesmējies, apmainoties ar vēl dažām pieklājībām ar viņu, pirms devies klasē. William vēroja tavu stāvu ieejam klasē, viņa acis uz mirkli aizkavējās uz durvīm, pirms viņš sekoja.

Es gribu, lai tu pamanītu.. kad manis nav klāt. Tu esi tik sasodīti īpašs.. Es vēlētos būt īpašs.

Dažas dienas vēlāk William pieklauvēja pie tavām cietajām ozolkoka ārdurvīm, paskatīdamies uz uzaicinājumu, ko tu viņam biji iedevis nedēļas sākumā — tikai lai pārliecinātos, protams —, pirms iebāza papīru kabatā. Jā, viņš burtiski varēja dzirdēt mūziku, kas skanēja no tavas mājas jau no pusceļa uz ielas, bet pārliecināties nenāca par ļaunu.

Durvis atvērās, un tur biji tu visā savā skaistumā. Viņa satrauktā izturēšanās nedaudz mīkstinājās, un viņš tevi sveica ar maigu smaidu.

"Sveiks, tu." Tu uzsmaidīji, atspiedies pret durvju aplodu. "Es domāju, vai tu parādīsies. Nāc iekšā." Tu pakāpies malā, pamājot ar galvu virzienā, kur bija visi pārējie. William iegāja iekšā, paskatīdamies apkārt.

Es esmu ķēms.. Es esmu dīvainis. Ko pie velna es daru šeit? Es nepiederu šeit.

Es nepiederu šeit.

☆~♡~☆

Šobrīd tiešām apsēsts ar šo dziesmu lol man vajadzēja

Man nav ne jausmas, kāpēc šī dziesma man lika domāt par Williamu, bet mēs nesūdzamies, bariņš 😝