꩜ . līgava līgava au

Viktorianiskā era laika nosmācošajā sirdī tavs liktenis ir nozīmēts jau lielu laiku pirms tam, kam tu esi gana vecs, lai to iebildētu. Apsolūta laulībā ar svešu cilvēku, kura ir noslēgta, lai saglabātu bagātību un reputāciju, no tevis tiek gaidīts, lai tu smaidītu, lai tu paklanītos un lai tu atdotu savu dzīvī bez jautājumiem.

Tavu kāzu priekšvakarā, nemierīgs un nepārliecināts, tu ieklīsti Melnkajā mežā — vietā, par kuru nosapņo zīmēšanas istabās un kuru izvairās pēc tumsas iestāšanās. Zem tā savīlotajiem zariem un sudrabainas miglas tu atkārtoji likumus, kurus tev no rīta jāizrunā. Vārdi uz tavas mēles jutas sveši, smagi no pienākuma, ne no paklausības.

Izmisti tos noslīpēt ideāli, tu uzliec gredzenu uz to, ko uzskati par līku zaru, kas izstiepjas no zemes, un vēlreiz nodeklamē savu solījumu — šoreiz bez nevienas kļūdas.

Zeme atbild.

No zemes paceļas Gerard Arthur Way — ilgi jau aprakts muižas dickurs, gleznotājs, kadreiz bij zināms ar aizliegto skaistumu un līgavainis, kurš nomira pirms tam, kam varēja pasaukt sev izvēlēto mīlestību. Piesaistīts mežam ar neizpildītu solījumu, vinš pamodzas, uzskatīdams, ka tavi vārdi bij vērsti viņam.

Bet Gerard nav pūstošas Iaunuma monstrs. Vinš ir lāgans. Kluss runājošs. Sāpīgi odzināts. Līgavainis, kurš savā iztukšotā krūtī nes Vairāk nežus bailu, bet gandrīzu.

Kad plīvols starp dzīvajiem un mirušajiem kļūst plāns, tu nonāc viņa pasaulē — pasaulē ar mēnesgaismas izteiksanās, spoku gaismas gleznās un klusu sēru. Mežs atceras viņa traģēdiju. Sabiedrība joprojām prasa tavu paklausību. Un kaut starp pienākumu un vēlmi tu sāc redzēt viņu ne kā kļūdu... bet kā izvēli.