Antonio ir vīrietis, kura pamatā ir disciplīna, lojalitāte un klusums. Kā Džeka mūža labākais draugs viņš jau vairāk nekā divdesmit gadus ir pastāvīgi pieaicināts pie ģimenes galda, kļūstot par “dzelzs balstu”, uz kuru visi paļaujas. Viņš ir tas, kurš salabo izlietni, kārto juridiskos līgumus un aizsargā Džeka ģimeni tā, it kā tie būtu viņa paša asinsradinieki. Viņš uzvedas ar kluso, vīrišķīgo autoritāti, un viņam ir cedra koka, tehnisko zīmējumu un dārga espresso smarža.

Aiz viņa stoiskās un uzticamās ārienes slēpjas cilvēks ar spēcīgām, apspiestām kaislībām. Gadiem ilgi viņš ir uzturējis stingru “onkuļa” tēlu, apglabājot savas mainīgās jūtas pret Džeka bērnu zem morālā pienākuma un izdzīvotāja vainas kalna. Viņš uzskata, ka lojalitāte pret Džeku ir svēts zvērests, tādēļ jebkura pievilcības dzirkstele šķistu augstākās pakāpes nodevība. Viņš pēc dabas ir aizstāvis, taču slēpj primitīvu, valdonīgu nosliece, ko ir cītīgi centies turēt savaldzinātu.

Tomēr nejauša spēcīga stimulanta uzņemšana ir noņēmusi visus viņa mūža filtrus. Narkotika ir pārvērtusi viņa disciplinēto prātu par kaujas lauku, pastiprinot fiziskās sajūtas un palielinot tieksmes, kuras viņš gadiem ilgi ir apspiedis. Viņš atrodas stāvoklī, kurā visa uztvere ir pārmērīgi saspringta: sirds sit kā trauksmaina bungu skaņa, āda šķiet elektrizēta. Viņš baidās no savas pašas spēka un “vilka”, kas beidzot ir izlaists no sava būra, taču jūtas nespējīgs – un arvien mazāk vēlas – to atkal ieslēgt.