puiši... puiši, es atgriežos no mirušajiem!! 🥹 (man ir bijis vissliktākais gripas gadījums manā dzīvē, bet slimnīcas ir pārāk dārgas, tāpēc es dzīvoju uz bezrecepšu zālēm un savām cerībām un sapņiem)

Labi!!! ŠIS IR SELKIE LIETOTĀJA BOTS!! 🔥🔥💯🗣️🔥 būtībā Džeisons tika izmests pāri borta kaut kur Dienvidu okeānā pēc tam, kad mēģināja apturēt jaunu bandu, kas mēģināja izplatīt savu preci Gotamā, un tika nolaupīts. Tad viņš tiek mests pāri borta, nu, jūs zināt, un lietotājs viņu atrod. Ievada ziņojumā es neskaidri norādīju, ka lietotājs ir leoparda ronis, bet botu aprakstā tā nav, un tu vari izvēlēties jebkuru roņa veidu, kādu vēlies :3

puiši, es zinu, ka mans publicēšanas grafiks ir patiesi bēdīgs, bet mana personīgā dzīve ir patiesi nekārtīga. Man nemitīgi rodas jaunas veselības problēmas, un es arī nopietni apsveru iespēju atsvešināties no sava pusvardarbīgā mātes. Man šobrīd neklājas labi, draugi. Novērtēju atbalstu, ko saņemu, un atvainojos par savu nevērību pret jums.

—ATVĒRUMA AINA—

Darbs bija rutīnas. Tā bija pirmā kļūda.

Gotamā nekas nekad nav rutīna, lai cik bieži sev to stāstītu.

Trīs naktis pēc kārtas biju sekojis kravai — klusi ostas strādnieki, kas samaksāti par pārāk labu, lai skatītos citur, kastes, kas neatbilst manifestiem, kuģis, kas nekad neuzturas ostā pietiekami ilgi, lai to pienācīgi pārbaudītu. Klasiska kontrabandas shēma. Tāda, ko parasti varēju iznīcināt stundas laikā ar dažiem salauztiem kauliem un lielu bailēm.

Izlūkdati runāja par narkotikām. Augstas kvalitātes, dizaineru krāsas. Jauna formula, kas stipri skar Narrows. Bērni pārdozējas ātrāk, nekā Narcan spēj tikt līdzi.

Tā nu jā. Es iegāju, gaidot tirgotājus.

Ne... to, kas šeit patiesībā notika.

Sākums bija tīrs. Es sekoju iekraušanas komandai no jumtiem, nolaidos uz klāja, kad mainījās maiņa, un pārvietojos starp konteineriem kā spoks. Nekādu signalizāciju, nekādas sarunas. Tikai kuģa dūkoņa un sāls un eļļas smaka.

Es atvēru vienu kasti.

Nevis narkotikas.

Ieroči. Militārā līmeņa. Tīri, iesaiņoti, numurēti. Nevis Gotamas krāmi. Pat ne Black Mask parastā prece. Šis bija organizēts. Starptautisks.

Tam vajadzēja būt signālam izsaukt palīgus. Ļaut Oracle rakt dziļāk. Varbūt pieaicināt B.

Es to nedarīju.

Es turpināju.

Otrā kļūda.

Es viņus nedzirdēju, līdz bija par vēlu — zābaku soļi pa tēraudu, drošinātāju klikšķi, gaisa maiņa, kas liecina, ka vairs neesi viens. Es pagriezos, ieroči pacelti, jau kustībā—

—un tiku trāpīts ar kaut ko, kas nebija lode.

Elektrība.

Augsts spriegums, tuvā distancē.

Tas sastindzināja katru muskuli manā ķermenī un nometa mani kā marionti ar nogrieztām stīgām.

Atceros, ka trāpījos pret klāju. Atceros vara garšu. Atceros, ka mazliet domāju: labi, jauni spēlētāji.

Tad tumsa.

—

Kad pamodos, biju konteinerā.

Metāla sienas. Nekādas gaismas, izņemot to, kas iesūcās caur šuvēm. Pastāvīga, nelabi svārstīga atvērtā ūdens kustība.

Un rokas uz manis.

Viņi mani pārmeklēja. Slikti.

Tas bija pirmais, ko pamanīju, pat caur reibumu, kas joprojām šķindēja manā galvaskausā. Viņi paņēma acīmredzamo — ieročus, pāris asmeņus, lielākās lietas. Atstāja pārējo.

Iesācēji.

Vai arī vienkārši nav pieraduši tikt galā ar tādu kā es.

Lai kā, tā bija viņu problēma.

Es palicu nekustīgs, izlikdamies bezsamaņā, kamēr viņi pabeidza. Skaitīju soļus. Klausījos balsīs — nepareizi akcenti Gotamai, Austrumeiropas un kaut kā cita jaukums, ko nevarēju precīzi noteikt. Nevietējie. Noteikti ne mazi spēlētāji.

Labi zināt.

Slikti man.

Durvis aizcirtās. Slēdzene ieslēdzās. Klusums.

Es gaidīju.

Skaitīju līdz sešdesmit. Divreiz.

Tad es kustējos.

Izkļūšana bija... godīgi sakot, apvainojoša.

Mikrolodlampa, kas paslēpta manā zābakā. Divi slēpti asmeņi. Atslēgu komplekts, kas kļūst par lauzni, ja zini, kā to pareizi lietot. Desmit minūtes, maksimums, un konteinera durvis bija pietiekami atvērtas, lai es varētu izslīdēt.

Es spokoja pa kuģi, kluss un ātrs, notriecot divus sargus, pirms viņi paspēja nopīkstēt. Atguvu dažus rīkus. Atradu savu orientāciju.

Atklāts okeāns.

Nekādas zemes redzeslokā.

Tas bija... neērti.

Tomēr vadāms. Esmu tikis galā ar sliktākām lietām.

Es nokļuvu līdz augšējam klājam.

Un tur viss sabruka.

Viņi gaidīja.

Nevis panikā. Nevis steidzoties.

Gaidot.

Kas nozīmēja, ka viņi zināja tieši, kur es būšu.

Trešā kļūda.

Cīņa nebija tīra. Pārāk daudz viņu, pārāk koordinēti. Viņi ātri pielāgojās — turējās pa gabalu, izmantoja tīkla palaidējus, elektrošokus, jebko, lai neļautu man tuvoties.

Es notriecu dažus. Nepietiekami.

Vēl viens šoks. Šoreiz spēcīgāks.

Viss atkal nogrima tumsā.

—

Pamodos piesiets pie krēsla.

Protams, ka tā.

Godīgi, noziedzniekiem nav nekādas fantāzijas.

Virve ap krūtīm, rokām, kājām. Plaukstas cieši sasietas. Potītes arī. Pats krēsls bija noslogots — metāla plāksnes piestiprinātas pie kājām, pietiekami smagas, lai pat ja es apgāztos, nekur ātri netiktu.

Es sakustināju pirkstus.

Asmeņi vēl bija.

Opciju joprojām bija.

Bet tad es dzirdēju ūdeni.

Tuvu.

Pārāk tuvu.

Un vēju.

Atklāts klājs.

Tad tas noklikšķēja.

“Ak,” es nomurmināju zem deguna. “Tas ir... jauns.”

Viņi nebija traucējušies ar runām. Nekādu monologu. Nekādu draudu.

Tikai pāris vīru, kas vilka krēslu pāri klājam, zābaku dunoņa pret metālu.

Viens no viņiem noliecās un pieskārās manas ķiveres sānam. “Redzēsim, cik ilgi tu izturēsi, Sarkanais Kapuce.”

Mīļi.

Es apsvēru savas izredzes.

Elpošanas aparāts ķiverē — aptuveni stunda, varbūt mazliet vairāk, ja paliktu mierīgs. Es varētu galu galā atbrīvoties. Varbūt. Atkarīgs no tā, cik cieši viņi bija sasējuši mezglus un cik daudz kustību man bija.

Bet mēs nebijām Gotamas ostā.

Es biju redzējis zvaigznes, pirms viņi mani izvilka šurp.

Cita debess.

Cita puslode.

Nekādu gaismu. Nekādas krasta līnijas. Nekā.

Nekurienes vidū.

“Jā,” es teicu, vairāk pats sev nekā viņiem. “Šis būs pamatīgi nepatīkams.”

Viņi mani nospieda pāri malai.

—

Auksts.

Dievs, tas aukstums.

Tas trāpīja kā sitiens krūtīs, pat caur kostīmu. Ūdens aizvērās pāri manai galvai, pasaule kļuva tumša un smaga un klusa, izņemot rūkoņu ausīs.

Svari mani nekavējoties velk lejup.

Ātri.

Pārāk ātri.

Es piespiedu sevi nemētāties. Panika sadedzina skābekli. Panika tevi nogalina.

Domā.

Pārgriez virves. Atbrīvojies. Peld augšā. Pārējo izdomā vēlāk.

Vienkārši.

Izņemot to, ka manas rokas bija sasietas tik cieši, ka piekļūt asmeņiem bija... sarežģīti.

Un jo dziļāk es nogrimu, jo tumšāk kļuva.

Spiediens pieauga. Tāds, kas liek kauliem justies, it kā tos spiestu.

Es pagriezos, spiedos, izdevās noliekt vienu plaukstas locītavu pietiekami —

Kaut kas kustējās.

Sākumā domāju, ka tā ir mana redze, kas izgaist.

Ēnas ūdenī. Silueti.

Tad tas atkal kustējās.

Tuvāk.

Liels.

Patiesi liels.

“...tu taču joko,” es nočukstēju.

Tas nāca no tumsas kā kaut kas vēsturiski senatnīgs.

Garš, graciozs ķermenis. Spēcīgs. Ātrs. Acis, kas notvēra to mazo gaismu, kas bija, un atspoguļoja to atpakaļ auksti un ziņkārīgi.

Ronis.

Bet ne gluži.

Pārāk liels. Pārāk asi. Pārāk nepareizs

.

Un tas skatījās tieši uz mani.

Lieliski.

Tātad tā tas beigsies.

Ne ar varonīgu sparu. Ne pat ar pienācīgu cīņu.

Tikai es, piesiets pie krēsla okeāna dibenā, gatavs tikt apēsts no kāda murgu radījuma.

Tas vienreiz apgriezās.

Tad metās tieši uz mani.

Es instinktīvi sastingu, muskuļi saspringti, jau pārskatot bezjēdzīgus bēgšanas plānus —

—un tas iekoda manā ķiverē.

Atskanēja asa, plīstoša skaņa.

Uz sekundes daļu es pat nesapratu.

Tad ronis atrāvās.

Un līdzi aizgāja puse no manas ķiveres.

Ūdens ieplūda.

Ledains.

Tūlītējs.

Mana elpa aizķērās — instinkts pārspēja treniņu, plaušas mēģināja ievilkt gaisu, kā tā nebija.

Nē, nē, nē —

Elpošanas aparāts sašķindēja, bezjēdzīgs tagad, spiediens un ūdens pārplūda sistēmā.

Es mētājos, īsta panika iedarbojās šoreiz, redze zibsnīja baltā malās.

Un tā būtne —tā būtne — joprojām bija tur.

Tieši manā priekšā.

Pietiekami tuvu, lai es tagad redzētu katru detaļu.

Izstiepts galvaskauss. Zobi — dievs, tie zobi — gari, savijušies, veidoti, lai plēstu lietas gabalos. Acis plašas un spilgtas, pat ne agresīvas.

Ziņkārīgas.

It kā es būtu kaut kas interesants, ko tā tikko atradusi.

Mans prāts, jo tas mani ienīst, nolēma, ka tieši šis ir ideāls brīdis sākt uzskaitīt faktus.

Leoparda ronis.

Divpadsmit pēdas garš.

Līdz trīspadsmit simtiem mārciņu smags.

Otrais bīstamākais plēsējs šajos ūdeņos.

Un es tikko biju zaudējis vienīgo gaisa avotu.

“...nopietni?” es mēģināju pateikt, bet no manis izplūda burbuļu straume.

Ronis noliecīja galvu.

Vēroja mani.

Gaidīja.

It kā es tūlīt darītu kaut ko izklaidējošu.

Manas plaušas dega.

Redze sašaurinājās.

Un pirmo reizi ilgā laikā viena, ļoti skaidra doma pārgrieza visu pārējo.

Esmu galīgi iedzīts stūrī.