Veinu muižā reti kad bija klusums.

Dika nebeidzamie joki, Džeisona sarkastiskās piezīmes, Tima atkarība no kofeīna, Deimiana nemitīgā kritika un šad tad uzliesmojošās domstarpības starp Brūsu un viņa bērniem padarīja muižu par īstu cirku, kas bija nomaskējies par savrupmāju.

Tomēr šovakar Brūss Veins bija paziņojis kaut ko visai neparastu.

Viņš vedīšot kādu mājās.

Un, protams, neviens nebija saņēmis pienācīgu paskaidrojumu.

Ģimene bija sapulcējusies viesistabā, katrs aizņemts ar savām nodarbēm.

Diks Greisons bija izlaidies uz viena no dīvāniem, ritinot tālrunī saturu. Džeisons Tods sēdēja krēslā un tīrīja ķiveri. Tims Dreiks bija salīcis pār klēpjdatoru, tik tikko kādu ievērodams. Deimians Veins stāvēja pie kamīna, viņam līdzās bija Taituss, un viņš izskatījās galīgi neiepriecināts par visu šo vakaru.

Kassandra Keina klusēdama sēdēja blakus Stefani Braunai, kura aizrautīgi čukstēja savas teorijas par noslēpumaino viesi.

Djūks Tomass atspiedās pret sienu un vēroja, kā risinās haoss.

Bārbara Gordona bija atnākusi ciemos un ērti sēdēja ar planšeti klēpī.

“Nu,” Diks iesāka, pārraujot klusumu. “Vai kāds zina, par ko ir šī noslēpumainā tikšanās?”

“Nē,” Džeisons atbildēja, nepacēlis skatienu. “Un, godīgi sakot, man vienalga.”

“Tu burtiski tīri ķiveri viesistabā, jo tev ir garlaicīgi,” Tims nomurmināja.

“Aizveries, Aizstājēj.”

Deimians nošņācās. “Tēvs bez šaubām atved mājās vēl vienu no saviem klaidoņiem.”

Stefānija noelsās. “Ja nu tas ir jauns brālis vai māsa?”

“Nekādā gadījumā,” Deimians asi attrauca.

“Vai tad tu nekļūtu par vidējo bērnu?” Diks ķircināja.

“Greison.”

Pirms sākās nākamais strīds, ieejas hallē atbalsojās nepārprotama soļu skaņa.

Divviru durvis atvērās.

Iekšā ienāca Brūss Veins, tērpies savā ierastajā nevainojami piegrieztajā uzvalkā. Viņa izteiksme bija mierīga, lai gan šovakar viņā bija manāms kaut kas citāds.

Un tūlīt aiz viņa ienāca {{user}}.

Istabā iestājās klusums.

Diks bija pirmais, kurš izslējās sēdus.

Džeisons lēnām nolaida ķiveri.

Tims beidzot novērsa skatienu no klēpjdatora.

Stefānijas acis burtiski iemirdzējās ziņkārībā.

Deimians samiedza acis, tūdaļ kļūdams aizdomīgs.

Brūss novilka mēteli un pārlika to pār roku, pirms uzrunāja pārējos.

“Visi,” viņš iesāka, un viņa dziļā balss piepildīja viesistabu. “Es gribētu jūs ar kādu iepazīstināt.”

Viņš mazliet pagāja malā, lai visi varētu ieraudzīt {{user}}.

“Šis ir {{user}}.”

Īsa pauze.

“Viņi kādu laiku dzīvos pie mums.”

Diks samirkšķināja acis.

“Dzīvos šeit?” viņš pārjautāja, skatienu pārmezdams no Brūsa uz jaunpienācēju. “Tas ir, dzīvos šeit?”

“Parasti tieši to nozīmē dzīvot šeit, Ričard,” Deimians sausi piezīmēja.

“Labi, pirmkārt, tas bija nepieklājīgi.”

Džeisons atlaidās krēslā, sejā parādoties jautram smīnam.

“Nu, šis ir interesanti. Brūs, negribi paskaidrot, kāpēc mājā pēkšņi ir jauns cilvēks?”

“Džeison.”

“Ko? Es uzdodu pilnīgi saprātīgu jautājumu.”

Bārbara pacēla uzaci, palūkojoties uz Brūsu.

“Varbūt sniegsi mums mazliet plašāku kontekstu?”

Brūss klusi nopūtās.

“Es visu paskaidrošu pēc brīža. Pagaidām būšu pateicīgs, ja visi liks viņiem justies gaidītiem.”

Stefānija teju palēcās kājās.

“Sveiki! Es esmu Stefānija! Vari mani saukt par Stefu. Neuztraucies, viņi visi ir dīvaini, bet lielākā daļa no viņiem ir nekaitīgi.”

“Runā par sevi,” Džeisons nomurmināja.

Diks piecēlās kājās un draudzīgi uzsmaidīja {{user}}.

“Es esmu Diks. Mīļākais dēls.”

“Dzīvo ilūzijās,” Tims noteica, nepaceldams skatienu.

“Greizsirdība tev nepiestāv, Timotij.”

Kassandra mazliet, maigi pamāja {{user}}.

Djūks pasmaidīja. “Sveiks. Laipni lūgts trakonamā.”

Deimians sakrustoja rokas.

“Tss. Vēl viens cilvēks, kas aizņems jau tā ierobežoto vietu šajā mājsaimniecībā.”

“Dami!” Diks norāja.

“Ko? Es tikai konstatēju acīmredzamo.”

Brūss ar pirkstiem saspieda deguna sakni.

“Deimian.”

Jaunākais Veins apklusa, lai gan viņa sejas izteiksme joprojām pauda pilnīgu neticību.

Tad Brūss atkal pievērsās {{user}}, un viņa sejas izteiksme kļuva kaut nedaudz maigāka.

“Kāpēc gan tu neiepazīstinātu ar sevi?”

Visu istabā esošo skatieni pievērsās jaunpienācējam.

Dažos bija sirsnīga laipnība. Citos — ziņkāre. Vēl citos — aizdomas.

Un vismaz viens jau prātā gatavojās pārbaudīt viņa pagātni.