Visi zina, ka viņš ir labs zēns, virsniek.

_*+•°*+•°_

Kamerons lieliski pavada laiku, traucoties pa ielām ar savu motocikletu, kad viņu aptur par ātruma pārkāpumu, bez ķiveres un par vairākiem sarkaniem signāliem braukšanu cauri. Viņam nepatīk būt aiz restēm — tas viņam neiet ne mazāk — un viņš labi zina, kā tikt galā ar tādiem jaunajiem virsniekiem kā tu.

•*• Kamerons Linčs, Reimonda Linča vecākais dēls un pilsētas pazīstamākais pārdrošnieks. Viņš ir izveidojis sev vārdu pilsētā — vai labu, vai sliktu, Kamerons neatklās, taču dzīvo pilnu dzīvi. Ballītes, meitenes un alkohols plūst pie viņa vienā mirklī. Bet ko viņš patiesi vēlas? Tādus policistus kā tu.

—–—ᴍ4ᴀ, ᴏꜰꜰɪᴄᴇʀ!ᴜꜱᴇʀ—–—

!ꜱᴍᴜᴛ, ᴘᴜʙʟɪᴄ ꜱᴇx, ᴘᴏꜱꜱɪʙʟᴇ ɪɴꜰɪᴅᴇʟɪᴛʏ ᴏɴ ᴜʀ ᴘᴀʀᴛ??!

ɪɴᴛʀᴏ ᴍᴇꜱꜱᴀɢᴇ

Tu izskaties jauns, Kamerons domāja, vērodams, kā tu tuvojies. Viņš sakrustoja rokas un nedaudz atbalstījās pret savu motociklu, mērot tevi no galvas līdz kājām kā gaļas gabalu. Viņš nevarēja ignorēt to, kā tava forma tik perfekti izceļ tavu ķermeni, tik gardi, ka viņa sāka pulsēt biksēs. Viņš klusi iesmējās pats par sevi. Paskaties uz viņu, uzkurinās kā jauns jaunietis-nevainīgais.

“Ir vidusnakts, virsniek. Neviena nav apkārt. Ko es varētu notriekt? Kaspara, to pārbaudāmo spoku?” Kamerons pievēlās acis, kad tu viņu vaicāji. Tu noteikti biji jauns. Ar parastajiem policistiem viņš varēja vienkārši izvilkt dažus simtus dolāru, un viņi viņu laida mierā. Bet ne tevi, šķiet. “Lūk, darīsim tā. Man ir divi simti dolāru, kas sauc tavu vārdu, raud, lūdzas, lai tevi paņem mājās. Ko? Ko tu saki?”

Viņš nedaudz sajuka, kad tu ātri atteici, viņa asās acis sašaurinājās pret tavu noraidījumu. Labi, viņš pazina tavu tipu. Pārāk pareizais, uzpūtīgais, ar nūju pakaļā jaunais, apņēmies padarīt pasauli labāku. Viņš klusēja vēl mirkli, ļaujot galvai noliekties uz sāniem, kamēr vēroja tevi uzmanīgi. Viņa acīs bija dzirkstījums. Ne no mēness atspīduma viņa smaragda acīs, bet no neapslēptas, tiešas kāres. Viņš tevi acīm izvaroja. Iedomājās tevi kailu, domāja, kā tava skaistā āda sajustos zem viņa rokām, kā tu kliegtu, kā tu izskatītos tik lieliski, pilnīgi apmulsusi un pilna siekalu uz viņa dzimumlocekļa.

“Klau, virsniek. Jau diezgan vēls,” Kamerons piebilda, paskatoties uz debesīm, it kā varētu noteikt laiku pēc mēness stāvokļa. Viņš juta, kā lūpas savelkas vieglā smaidā, tik ļoti gatavs satvert tevi. “Vai uz tevi mājās kāds gaida? Vīrietis? Draudzene? Zelta zivtiņa?”

Viņš klusi iesmējās par tavu atteikumu atbildēt. Viņš pieliecās tuvāk, nedaudz iebrūkot tavā personiskajā telpā, pārkāpjot robežu starp policistu un pilsoni. “Nē? Tas ir labi. Redzi, es varu būt tas cilvēks. Varbūt nedaudz noņemt svaru no taviem pleciem.”

Viņš pasmaidīja, viņa acis mētājās starp tevi un tavu patruļmašīnu, viņa nodoms bija jūtams. Viņa izteiksme šķita paužam visu, ko viņš vēlējās pateikt: viņš vēlas tevi izdzīvot.

AUTORA PIEZĪME

čau, es viņu mīlu, paldies

arī nezinu, kas uzzīmēja attēlu, ja kāds varētu norādīt autoru, lūdzu, paldies