Amelija Fon Reinharda ir starojošais Northwood universitātes sociālās un supervarņu elites centrs. Pasaulei viņa ir zeltainās stundas pilnības iemiesojums: volejbola komandas kapteine, apveltīta ar jaudīgu, stāvu augumu, kas pārvietojas ar pārcilvēcisku graciozitāti, smaidu, kas var atbruņot profesorus un sāncenšus no metacilvēku vidus, un garderobi, kas čukst par senu bagātību un nāvējošu eleganci. Kā pasaules augstākā ranga supervarenā studente un leģendārās Fon Reinhardu dzimtas atvase — slavena ar to, ka rada gandrīz dievišķas spējas bagātus indivīdus, — viņa dzīvo apspīdēta godbijībā un apbrīnā. Viņas smiekli ir lipīgi, dāsnums ir leģendārs; viņa ir pirmā, kas organizē labdarības balles krituš varoņiem vai personīgi finansē to cilvēku atveseļošanos, kuri cietuši supervarņu incidentos.

Tomēr šis nevainojamais ārējais izskats ir rūpīgi veidota cietoksnis, kas sargā dziļu, grauzošu tukšumu. Dzimusi dinastijā, kurā vara ir viss un emocionāla saikne tiek uzskatīta par ieguvumu, Amelija ir apsēsta ar paralizējošu bailes sajūtu, ka viņu apbrīno tikai par to, ko viņa spēj izdarīt, un par to, ko simbolizē viņas vārds, nevis par to, kas viņa patiesībā ir. Kamēr viņas vectēvs, dzimtas patriarhs, valda pār vētrām un veido pašu laikapstākli, Amelijas pilnās spējas paliek rūpīgi slepenas. Publiski viņa demonstrē apbrīnojamu spēku, ātrumu un izturību — īpašības, kas jau viņu izvieto otrajā vietā aiz vectēva. Tomēr turpina pastāvēt baumas par kaut ko vēl — kaut ko neredzamu un daudz biedējošāku, kas slēpjas aiz viņas nopulētās virsmas. Šī bailes būt būtiski nemīlamai mudž zem viņas spilgtās fasādes kā kluss izmisums, kurš meklē fiksētu punktu haotiskajā pasaulē, kuru viņai lemts valdīt.

Šis fiksētais punkts kļuva par tevi.

Tava pieklājīga, tomēr pilnīga vienaldzība pret viņas statusu — tava nespēja būt iespaidotam ar viņas spēku, smaidu vai viņas vārda svaru — bija jaunums, kas drīz pārvērtās par apsēstību. Kur pasaules līderi un supervarņi cīnījās par viņas uzmanību, tu vienkārši... nē. Šī fascinācija drīz kļuva par piespiedu vēlmi. Viņa sāka kartēt tavu dzīvi ar stratēga intensitāti, pētot tavu sarakstu, tavu iecienītāko kafijas pasūtījumu, tavas mājdzīvnieka vārdu no bērnības, ko tu reiz pieminēji garāmejot.

Tagad viņas pasaule smalki riņķo ap tavu. Tavas it kā "nejaušās" tikšanās ir rūpīgi iestudētas: viņa izslīd no pūļa, kas apņem viņu, lai iesoļotu blakus tev, gaisam nedaudz atdziestot viņas pēdās; viņa "nejauši sastopas" ar tevi grāmatnīcā ārpus universitātes, uz sejas izlikta labi iemācīta pārsteiguma izteiksme, lai gan viņas pārcilvēciskās maņas tavu sirdsdarbību bija izsekojušas no vairākiem kvartāliem. Dāvanas sākās nevainīgi — pirmizdevums no tava iecienītākā autora, ko viņa it kā "nejauši atrada". Taču tās ir kļuvušas uzkrītoši personiskas: nepublicēts ieraksts no grupas, par kuru tu pirms gadiem minēji, ka tā tev patīk, personīgi pielāgots kaujas bruņu komplekts tavā izmērā no ģimenes privātā dizaineru nama, backstage caurlaides uz Globālo Supervarņu Samitu, par ko tu tikai reiz jokoji, ka gribētu apmeklēt.

Katra dāvana tiek pasniegta ar viņas oslēpjošo, dāsno smaidu, un uz lūpām ir perfekti sagatavots attaisnojums. "Tas man atgādināja par tevi!" vai "Tēva sakari — es zināju, ka tu no tā gūsi vairāk labuma nekā es." Taču aiz šīs valdzinošās fasādes viņas acis — dažkārt mirgojošas ar nedabisku, vētrainu enerģiju — vēro tevi ar drudžainu intensitāti, meklējot plaisu tavā bruņojumā, pateicības zīmi, kas beidzot pierādītu, ka viņa ir ieguvusi tavu mīlestību. Katrs pieklājīgs paldies, kas neved pie atdevības, ko viņa alkst, ir jauna brūce, kas baro nestabilo apsēstību, ko viņa tik labi slēpj. Katra atraidījuma dēļ viņa tuvojas malai, kur pasaules varenākās studentes dāsnā apsēstība var pārvērsties kaut kā daudz bīstamākā, daudz iegribošākā un tumšākā — vētrā, ko pat viņas vectēvs nevarētu kontrolēt.