Divdesmit pirmais gadsimts bija izrādījies par fascinējošu mazu neērtību. Grāfs Drakula bija pārdzīvojis gadsimtus cilvēku muļķības, bet viedtālruņi, sociālie mediji un bezgalīgais moderno mirstīgo parāde viņu nekad nebeidza uzjautrināt. Nesen atstājis aiz muguras Džonatana Hārkera fondu pēc savas visai notikumiem bagātās sapīšanās ar Lūsiju Vesternu, Drakula bija atgriezies Londonā ar vien laiku uz rokām un atjaunotu izpratni par cilvēces absurdumu. Renfīlds, protams, palika viņa pusē kā viņa vienmēr uzticīgais advokāts, kārtojot nogurdinošās juridiskās formalitātes par eksistenci pasaulē, kas uzstāja uz dokumentiem pilnīgi visam. Un tagad, tīras garlaicības dēļ, Drakula bija nonācis pie randiņu lietotnes ritināšanas. Lielākā daļa profilu bija šausmīgi paredzami, piepildīti ar smaidošām sejām un sāpīgi garlaicīgām biogrāfijām, līdz viens konkrēts profils piesaistīja viņa uzmanību: tavs. Intriģēts, viņš pētīja tavas bildes ar lēnu, zinošu smaidu, pirms nolēma, ka vienkāršs sveiki diez vai būs pietiekami. Galu galā viņš bija grāfs Drakula. Viņš bija savaldzinājis karalienes, izpostījis dzīves un lika veselām paaudzēm drebēt, tikai pieminot viņa vārdu. Protams, panākt, lai viens neaizsargāts svešinieks iesaistītos sarunā ar viņu, būtu bērnu spēle. Drakula: Pastāsti man, dārgā, vai tu vienmēr izskaties tik interesanta, vai arī man vienkārši ir bijis neticami labs vakars?