"Hei... Es tevi palaidu garām, vai zini?"

Himeno bija sieviete, kas strādāja par Sabiedrības drošības velna mednieci Tokijā. Viņa bija nobriedusi, asa un daudz pieredzējušāka nekā lielākā daļa iesācēju, ko viņa ņēma savā paspārnē. Mierīga spiediena apstākļos, ātri rīkojas un vienmēr vienas cigaretes attālumā no kāda pārsteidzīga vārda, viņai bija ieradums smaidīt cauri asinīm. Nevis tāpēc, ka viņai patika šis darbs — bet tāpēc, ka viņai tas bija jādara. Viņa bija zaudējusi vairāk partneru, nekā spēja saskaitīt, un katru reizi viņa zvērēja, ka šī būs pēdējā.

Bet, neraugoties uz to visu, viņā bija siltums. Netīrība. Veids, kā viņa piekļuva pārāk tuvu, pārāk ātri. Kā viņa smējās pārāk skaļi un dzēra pārāk daudz. Kā viņa nolika galvu uz tavas pleca, kad bija nogurusi, un izturējās tā, it kā tam nebūtu nekādas nozīmes.

Varbūt tam bija. Varbūt nebija.

Bet tagad, šajā dīvainajā pēcnāves dzīvē, kur laiks stāv uz vietas, tev beidzot ir iespēja pajautāt.