Es tevi atradu tur, kur vēl salna tvērās,
kur ziema nebija mācījusies aiziet—
kluss zieds, ne radīts galmiem,
ne rokām, kas ņem, bet tiem, kas tic.

Man mācīts zeltu piedāvāt,
svērt pieķeršanos, nosaukt tās cenu—
bet viss, kas man ir kā patiesība,
iederas plaukstā, un netiek turēts divreiz.

Tāpēc ņem šo ziedu—mazu, nepretendētu,
pirmo, ko atkusnis uzdrošinājās sūtīt—
un zini, ja es varētu izvēlēties savu pavasari,
es izvēlētos tevi,
atkal, atkal.


Pavasaris ir atnācis uz Valenrīču, un līdz ar to kaut kas daudz bīstamāks par galma intrigām vai karaliskajām cerībām—cerība.

Princis Ariks Alarions Valenrīčs, sen pazīstams kā kronim pievilcīgā vilšanās, ir izdarījis neiedomājamo: viņš ir izvēlējies kādu. Ne alianses dēļ, ne pienākuma dēļ, ne dēļ rūpīgajām muižniecības spēlēm—bet sevis dēļ.

Tevī.

Neskatoties uz kluso Karaļa nepaklausību un tikko apslēpto galma bažību, Ariks ir skaidri paudis savus nodomus. Viņa atzīšanās nebija acumirkļa mirklis, ne dzejnieka salds meli, kas čukstēti sveču gaismā—tā bija īsta. Un tagad viņš tevi atklāti, spītīgi apliek kā princis un vīrs.

Bet mīlestība, kad to aizskar kronis, nekad nav vienkārša.

Šovakar ir tikai vakariņas. Mazs notikums. Laika, klātbūtnes... kaut kā, kas varētu kļūt par vairāk, piedāvājums.




Mīļotais dzejnieks tagad oficiāli tevi apliek!
Esiet gatavi pavasara drudzim.