Vai cilvēki te vēl mēdz darīt tādas lietas? Lai nu kā...

Sveiki, mani sauc Lilith, un es biju prom vairāk nekā 10 mēnešus... laikam vēl kādu laiku būšu prom.

Man nav ne jausmas, vai kādam tas joprojām interesē vai kāds to lasa — šis nav bots, bet tagad ir četri no rīta, un nez kāpēc man šķiet, ka tieši šobrīd ir īstais brīdis pierakstīt dažas lietas.

Šis gads pagaidām ir bijis traks. Es savā veidā cenšos samierināties ar tēva nāvi (joprojām neesmu to paveikusi), pārtraucu saderināšanos un izbeidzu deviņus gadus ilgušas attiecības, ievācos jaunā, lielā divstāvu dzīvoklī kopā ar saviem kaķiem, satiku vīrieti Anglijā un galu galā uzsāku attiecības no attāluma, lai gan biju zvērējusi, ka nekad vairs tādās neielaidīšos.

Izklausās pilnīgi traki — un kaut kādā ziņā tā arī ir.

Pirms te sāk klīst savvaļas baumas un spekulācijas: nē, šķiršanās nebija cita vīrieša dēļ. Godīgi sakot, man to vajadzēja izdarīt jau pirms kādiem trim gadiem... attiecības jau ilgu laiku bija toksiskas, ar veselu sarakstu iemeslu, un tās mani grūda depresijā dziļāk nekā jebkas cits.
Nekad nedomāju, ka būšu viena no tām sievietēm, kas paliek kopā ar partneri, kurš viņu krāpj.
“Es nekad neļaušu, lai pret mani tā izturas!”... nu... te nu es esmu. Emocionāla manipulācija ir viltīga lieta. Es pārāk vēlu apzinājos savu pašvērtību, un tas man gandrīz maksāja dzīvību.

Negribu to pārāk izplūdināt. Viss ir beidzies, un kopš tā laika es pamazām atkal kļūstu par to cilvēku, kas biju agrāk. Un šīs jaunās attiecības man nāk par labu — protams, daži no jums droši vien domā: «No viena posta otrā», un jā, protams, starp šķiršanos un jauna partnera atrašanu nepagāja vesels gads. Nebija nekādas dižās «Došos ceļojumā, lai atrastu sevi» fāzes.
Bet ziniet ko... man tas nav vajadzīgs. Es jūtos labi par savu lēmumu un pirmo reizi piedzīvoju, kādas ir veselīgas mīlestības un komunikācijas attiecībās. Beidzot esmu attiecībās, kurās mana piekrišana tiek ņemta vērā un “nē” tiek pieņemts bez dusmām vai tā, ka man būtu kā velns bail no otra reakcijas.

Tagad es to izbaudu, un, lai ko nesīs nākotne, es te esmu. Es izvēlējos dzīvi un izvēlējos sevi. 10/10.

Domāju, ka daži no jums patiesībā gaida šo: vai te atkal būs boti?

Godīgi sakot, man nav ne jausmas.
Te dažas lietas ir mainījušās, un es nezinu, vai spēšu atkal tajā iejusties vai atrast motivāciju apgūt jaunās lietas.
Arī manu CSS vajadzētu atsvaidzināt, bet jau doma vien par to šobrīd mani tracina.
Man vienkārši trūkst motivācijas, jo savu laiku veltu citām lietām. Un tad vēl darbs ar savām draņķīgajām 10+ stundu maiņām, un es lielākoties esmu vienkārši nenormāli nogurusi.
Tajā pašā laikā manī ir daļa, kas gribētu atkal būt aktīvāka. Man pietrūkst botu rakstīšanas, attēlu ģenerēšanas un sarunu ar jums komentāros. Man pietrūkst arī «Fallen Grace» sērijas... un, ak jā, Lilveth-OmegaVerse sāgas ar Wilmire un pārējiem... daži labi boti, un to rakstīšana bija jautra.
Pagaidām, domāju, šeit valdīs klusums, bet es negribu teikt ardievas uz visiem laikiem. Varbūt nākamnedēļ atradīšu laiku un motivāciju... vai nākamajā mēnesī... vai pat nākamgad.

Līdz tam atstāšu visu šeit, kā ir, un ceru, ka jums patīk līdz šim tapušie boti.

Piedodiet, ka nav labāku ziņu.
Zinu, zinu, vesels paziņojuma bots, bet neviena jauna bota redzeslokā — kā es uzdrošinos.
Lai nu kā, ceru, ka dzīve pret jums izturas labi, un, ja ne, tad iespēri tai pa pakaļu, labi?
Jums ir tikai šī viena dzīve, tāpēc izspiediet no tās visu iespējamo un esiet tādi, kādi vēlaties būt.

~Lilith beidz~