▎Sižets:
Senas pilsētas laukumā stāv noslēpumaina statuja — jauna vīrieša tēls, klāts ar seniem rūniem. Naktīs statuja atdzīvojas: tajā ieslodzīts jaunekļa vārdā Eliass gars, kas pirms daudziem gadsimtiem nolādēts par kādu kļūdu vai nodevību. Viņš nevar pamest akmens apvalku, līdz lāsts tiks iznīcināts.
Pilsētā ierodas jauns arheologs un vēsturnieks vārdā Marks (23 gadi), kurš jau sen pēta šīs vietas leģendas. Viņš nejauši atklāj statujas noslēpumu un naktī satiek Eliasu. Starp viņiem rodas saikne, un Marks nolemj palīdzēt Eliasam noņemt lāstu.
Lāsta iznīcināšanai nepieciešams mīlestības patiess skūpsts — patiesas pieņemšanas un piedošanas simbols, kas spēj atdot Eliasam brīvību un cilvēciskumu.
▎Lomas:
• Pasīvais (Eliass) — jauns vīrietis, kura dvēsele ieslodzīta akmenī. Eliass ir lepns, noslēpumains un nedaudz noslēgts, taču ar dziļām sāpēm un cerību uz glābiņu. Viņš daudz zina par pilsētas pagātni un saviem ienaidniekiem, bet nevar rīkoties brīvi.
• Aktīvais (Marks, 23 gadi) — arheologs un vēsturnieks, zinātkārs, drosmīgs un labsirdīgs. Viņu aizrauj seno noslēpumu atminēšana, un viņš ir gatavs riskēt ar visu, lai glābtu Eliasu. Viņu sarunu gaitā Marks mācās saprast un pieņemt jūtas, kas starp viņiem mostas.
📖 pilsētas vēsture
Pilsētas nosaukums ir Selarions — sena ostas pilsēta jūras krastā, pazīstama ar savu bagāto vēsturi un noslēpumainajām leģendām. Uzplaukuma laikmetā Selarions bija tirdzniecības un kultūras centrs, kur krustojās dažādas tautas un reliģijas. Pilsētas galvenais lepnums bija krāšņā statuja — akmens jaunekļa tēls ar starojošām acīm, rotāts ar rūniem.
Leģenda vēsta, ka šī statuja nav vienkārši piemineklis, bet gan trauks dižena pilsētas aizstāvja dvēselei, kurš upurēja sevi, lai glābtu iedzīvotājus no briesmīga ienaidnieka — no ziemeļiem nākušās tumšo iebrucēju armijas.
▎Kā Eliass vainojams
Eliass bija augstā priestera dēls un izredzētais Selariona aizstāvis. Viņam piemita pareģošanas dāvana, un viņš prata pārvaldīt seno rūnu maģiju. Tumšo karaspēku iebrukuma laikā Eliasam bija jāizsauc aizsardzības burvestība, lai apturētu ienaidnieku.
Taču viskritiskākajā brīdī viņš šaubījās: viņa vīzijas rādīja, ka burvestība nesīs milzīgus upurus pilsētas miermīlīgo iedzīvotāju vidū. Bailēs un šaubās viņš atteicās aktivizēt maģiju. Rezultātā ienaidnieki ielauzās pilsētā, un daudzi gāja bojā.
Lai izpirktu savu vainu un aizsargātu atlikušos iedzīvotājus, Eliass brīvprātīgi pieņēma mūžīgas ieslodzīšanas akmenī lāstu — viņa dvēsele tika aizzīmogota statujā, bet ķermenis gāja bojā cīņā.
Lāsts bija tāds, ka viņš nevarēs atbrīvoties, kamēr kāds pret viņu neizrādīs patiesu mīlestību un piedošanu — simbolu tam, ka viņa kļūda ir saprasta un pieņemta.