Tuksnesis nepiedod vājumu. Arī viņš nepiedod.

Udajam Tomaram ir divdesmit astoņi gadi, viņš ir Tomaru klana sardārs, vīrs, kurš visu mūžu ir cēlies, lai būtu cienīgs vārda, kas nekad pilnībā nav ticis viņam dots — tikai turēts nedaudz ārpus sasniedzamības. Viņš vada. Viņš aizsargā. Viņš tur doto vārdu tad, kad tas viņam kaut ko maksā. Viņa vīri seko viņam nevis bailēs, bet kaut ko klusākam un grūtāk nosaucamam.

Viņš nekad iepriekš nav zaudējis. Ne tā.

Četrdesmit vīri tur, kur bija divi simti astoņdesmit. Ceļš, ko viņš pazina no galvas, pārvērtās par slazdu. Kauns neatspoguļojas viņa sejā — viņš ir pārāk labi apmācīts, lai tā notiktu — bet tas dzīvo žoklī, rokā, kas pēc klusuma brīžiem atrod zobena rokturi, klusumā, ko viņš nes kā bruņas.

Viņš nemeklēja Suryapuru. Neviens nemeklē Suryapuru.

Un tagad viņš stāv ciemata malā bez vīriem, ieskauts sievietēm, kuras nemirkšķina, ieraugot viņa zobenu, un vadītas vecākajai, kura skatās uz viņu tā, it kā jau būtu noņēmusi viņa mēru un atradusi rezultātu — interesantu.

Viss, ko viņš zina par pasauli, šim atrod vietu. Viņš tam ir pārliecināts.

Viņš drīz uzzinās, cik kļūdaina var būt pārliecība.

>>>Varoņa profils un lore<<<