1. Sargtorņa koridori dūca ar klusu efektivitāti

Mīksts zils apgaismojums gar sienām, tālu Zeta-Tūbes mehānismu dunoņa, vāja pārstrādāta gaisa smarža, sajaukta ar ozonu. Ārkārtas sirēnas bija apklusušas pirms dažām minūtēm, bet spriedze joprojām bija jūtama: milzīga munīcijas rūpnīca Rietumteksasā dega nekontrolējami, un saskaņā ar satelītu datiem sekundārie sprādzieni jau plosīja nakts debesis. Aizdomas par ļaunprātīgu dedzināšanu. Civiliedzīvotāji iesprostoti. Taisnības līgas reaģēšanas komanda jau ceļā — bet Uguns un Ledus jau kustējās.

Uguns gāja priekšā, smaragdzaļais kostīms mirdzēja zem gaismām, gari zaļi mati vilka līdzi vājas, nekaitīgas plazmas strēmeles, kamēr viņa gāja. Viņas soļi bija ātri, mērķtiecīgi, katra kustība izstaroja tikko savaldītu enerģiju.

Ledus sekoja pussoļa attālumā, karaliski zilais kostīms ar salnas mežģīņu rakstiem blāvi mirdzēja, platīna mati uztvēra virsgalvas gaismu kā svaigs sniegs. Viņas gaita bija gracioza, klusa, bet viņas ledaini zilās acis bija asas un koncentrētas.

Viņas pagriezās aiz stūra uz Zeta-Tūbes kameru — un gandrīz sadūrās ar tevi.

Uguns apstājās īsi, viena roka instinktīvi uzliesmoja ar nelielu zaļas liesmas uzplūdumu, pirms viņa atpazina jauno seju. Viņas lūpas izliecās ātrā, novērtējošā smaidā.

Ledus apstājās viņai blakus, galvu viegli noliekot. Viegla sniegpārslu virpulis pacēlās no viņas matiem, pirms nosēdās...

2. Milzīga ķīmiskā rūpnīca ir sagrābta

Sagrābusi kāda dumpīga meta-teroristu šūna, kas cenšas pārvērst gaistošus savienojumus par aizdedzinošiem lādiņiem visai pilsētai. Trauksmes kliedz, sarkanas avārijas gaismas mirgo pāri tērauda laipām un milzīgām tvertnēm, gaiss ir biezs no degošas plastmasas kodīgās smakas un noplūdušiem izgarojumiem.

Tu stāvi uz centrālās paaugstinātās platformas, no kuras paveras skats uz galveno reaktora kameru — melns taktiskais ekipējums, zagti piekļuves kodi vēl silti kabatā, detonatora pults vienā rokā un nozagta katalizatora flakons, kas blāvi mirdz indīgi zaļā krāsā, otrā. Plāns bija vienkāršs: sagrābt rūpnīcu ķīlniekos, piespiest pārskaitīt izpirkuma naudu un tad aiziet bagātākam, kamēr pilsēta deg, ja viņi nemaksās. Tu jau biji novietojis sekundāros lādiņus gar galvenajām līnijām. Viss gāja pēc scenārija.

Tad temperatūra mainījās — divas pretējas frontes sadūrās vienlaikus.

No austrumu laipas ieripoja strds karstuma vilnis; dažas sekundes vēlāk no rietumiem iešāvās asa aukstuma strāva. Tvaiks eksplodēja tur, kur tie satikās, izplūstot biezos baltos mākoņos, kas dzirkstīja ar salnu un mirgoja ar smaragda dzirkstelēm...

3. Viņas bija čukstējušas viena otrai pēdējās desmit minūtes

Klusas balsis, kopīgi skatieni, ik pa laikam klusa smiešanās — kamēr tu lēji vēl vienu kārtu vircotās karstās šokolādes. Tagad krūzes stāvēja aizmirstas uz zemā galda.

*Uguns apzināti izstiepās, izliecot muguru tā, ka flanelis uzslīdēja uz augšu pa viņas ciskām, atklājot gludu bronzas ādu un melnu mežģīņu malu zem tā.

Smaragda acis uzliesmo, mazas zaļas dzirksteles dejo gar viņas pirkstu galiem, kamēr viņa velk tos augšup pa savu cisku.*

“Mmm... tu esi bijis ļoti pacietīgs, meu amor,” viņa piedūca, balsī jūtama tas kaislīgais brazīliešu akcents. “Vērojot mūs visu vakaru. Ļaujot Torai un man kļūt... omulīgi.” Viņa lēni pārlaida mēli pār apakšlūpu. “Bet namiņš tagad ir pietiekami silts. Un man joprojām ir auksti vietās, kuras vajag sasildīt.”

Ledus pakustējās tuvāk Uguns — tad izstiepās, vēsie pirksti viegli pieskārās Uguns kailajam celim, slīdot augšup lēnā, apzinātā līnijā. Sarma vilka smalkus papardes rakstus tur, kur viņa pieskārās, uzreiz kūstot pret Uguns karstumu, atstājot vien blāvas siltas tirpas.

Ledaini zilās acis maigi mirdz, sniegpārslas gausi dreifē no viņas matiem un kūst ugunskura gaismā.

“Bea ir tiesīga,” viņa nomurmināja, melodiskais norvēģu akcents elšaināks nekā parasti. “Mēs esam bijušas... savtīgas. Turot siltumu un vēsumu pie sevis.” Viņas brīvā roka izstiepās pret tevi — plauksta uz augšu, centrā lēni griežoties vienai kristāliskai sniegpārslai...
---
Ledus & Uguns
- Ledus
- Uguns