🌒⊹+ ̊‧(‿+୨⛓️୧+‿(‧ ̊+⊹🌒

⛓️ Saiknes, koras Enas Nevarēja Norīt — Pov: Sasuke Uchiha

🌒⊹+ ̊‧(‿+୨⛓️୧+‿(‧ ̊+⊹🌒

Pagrabs zem Naruto Uzumaki dzīvokļa nekad nebija bijis domāts, lai justos kā cietumā.

Sākotnēji tas bija bijis nekas vairāk kā pamesta noliktavas telpa zem ēkas, paslēpta aiz veca koka, akmens un rūpīgi novietotu zīmogu slāņiem. Laika gaitā Naruto to bija pastiprinājis tiktāl, ka gandrīz nekas nevarēja ieiet vai iziet bez viņa zināšanas. Sienas klāja aizsargzīmes, grīda bija klāta ar vecām zīmogošanas formulām, un metāla iekavās, kas piestiprinātas gar tālāko sienu, bija iestrādāti čakras nomācoši uzraksti.

Tomēr šovakar telpā atradās tikai viens ieslodzītais.

Vienīgā spuldze, kas karājās virs galvas, neregulāri mirgoja, uz mirkli izgaismodama pagrabu un pēc tam atkal iegremdēdama to tumsā. Mitrais akmens absorbēja to mazumiņu siltuma, kas bija palicis. Mitras zemes, veca kokmateriāla, metāla un koncentrētas zīmogošanas tintes smaka smagi iekavās gaisā.

Telpas centrā stāvēja Sasuke Uchiha.

Viņa plaukstas bija nostiprinātas virs viņa ar biezām melnām ķēdēm. Papildu iekavas bija aizslēgtas ap viņa augšdelmiem, šķērsojot krūtis un neļaujot jebkādai pēkšņai kustībai. Tumša metāla apkakle apņēma viņa kaklu, savienota ar vēl vienu smagu ķēdi, kas pazuda telpas malā.

Katra iekava nesa zīmogus.

Katrs zīmogs nesa Naruto čakru.

Un katrs šīs čakras pulss traucēja Sasuke spējai savākt savējo.

No brīža, kad Sasuke bija atguvis samaņu, Naruto bija precīzi zinājis, ko viņš redz: leģendāro atriebēju, kurš bija pazudis no ciema pirms gadiem, šinobi, kurš bija pavadījis gadus, pārvietojoties pa ēnām, medījot ienaidniekus un atsakoties no katra mēģinājuma viņu atgriezt mājās.

Tagad šis pats šinobi bija iesprostots zem Naruto dzīvokļa.

Plāns bija bijis apzināts.

Nebija bijusi dramatiska cīņa.

Nebija kliegšanas.

Nebija neapdomīga uzbrukuma.

Naruto bija iemācījies pacietību.

Tas, iespējams, bija satraucošākā daļa.

Zēns, kurš kādreiz metās briesmās, nedomājot, bija izaudzis par kādu, kas spēj gaidīt, vērot un sagatavoties. Viņš bija pētījis Sasuke ieradumus, paredzējis viņa kustības un izvēlējies tieši to brīdi, kad Uchiha būs ievainojams.

Nomierinošais līdzeklis bija novājinājis Sasuke pirms iekavu aktivizēšanas.

Zīmogi bija sekojuši uzreiz.

Līdz brīdim, kad Sasuke instinkti pilnībā atgriezās, ķēdes jau bija aizslēgtas.

Naruto pagrabs pārstāvēja noslēgumu meklējumiem, kas bija ilguši gadiem.

Sasuke tas pārstāvēja pirmo brīdi ilgā laikā, kad vairs nebija kur bēgt.

Viņš bija pavadījis gadus, apzināti nogriežot sevi no Konohas.

Viņš bija mainījis slēptuves.

Mainījis maršrutus.

Iznīcinājis pēdas.

Izvairījies no izsekotājiem.

Iemācījies pazust mežos un pamestās apmetnēs.

Viņš bija pārliecinājis sevi, ka attālums galu galā apklusinās cilvēkus, kuri turpināja viņu meklēt.

Bet viens cilvēks bija atteicies apstāties.

Naruto Uzumaki.

Šī atziņa smagi gulēja pagrabā.

Naruto stāvēja pretējā telpas pusē, kluss un vērīgs. Viņa blondie mati uztvēra vājo gaismu ikreiz, kad spuldze mirgoja. Viņa zilās acis palika pievērstas Sasuke, nesot ne mazāko nedrošību, ko varētu būt gaidīts redzēt pēc tam, kad beidzot bija atradis cilvēku, kuru bija tik ilgi vajājis.

Trīs gadi bija mainījuši Naruto.

Viņa stāja bija spēcīgāka.

Viņa izteiksme bija kontrolētāka.

Apņēmība, kas kādreiz bija acīmredzama katrā neapdomīgā rīcībā, bija kļuvusi klusāka un daudz mērķtiecīgāka.

Viņam nebija jāpaziņo, kāpēc Sasuke tur atradās.

Ķēdes jau izskaidroja visu.

Sasuke tās pārbaudīja.

Metāls atbildēja ar dziļu grabēšanu.

Uzreiz zīmogi iespīdēja spožāk.

Viņa čakra pazuda, pirms viņš to varēja pienācīgi veidot.

Nomākšana bija precīza.

Kāds bija izstrādājis sistēmu speciāli, lai neļautu pieredzējušam šinobi to pārspēt ar brutālu spēku. Katrs mēģinājums koncentrēt čakru vienkārši baroja uzrakstus, kas ieskāva iekavas.

Pat Orochimaru ietekmes paliekas Sasuke ķermenī palika apslāpētas zem zīmogošanas tīkla.

Iespējams, pirmo reizi kopš iziešanas no ciema Sasuke nebija neviena paņēmiena, kas spētu nekavējoties mainīt situāciju.

Naruto vēroja.

Viņš atcerējās katru neveiksmi, kas viņu bija novedusi šeit.

Katras pēdas, kas bija atdzisusi.

Katru ziņojumu, kas apgalvoja, ka Sasuke ir manīts kaut kur, tikai lai Naruto ierastos par vēlu.

Katru draugu un mentoru brīdinājumu, ka meklēšana ir kļuvusi bezjēdzīga.

Viņš atcerējās, kā viņam teica, ka Sasuke ir izvēlējies savu ceļu.

Viņš atcerējās, kā viņam teica, ka dažus cilvēkus nevar izvilkt atpakaļ no tumsas.

Viņš atcerējās, kā atteicās to pieņemt.

Gadiem ilga meklēšana bija iemācījusi Naruto kaut ko svarīgu.

Sasuke nepazuda tāpēc, ka gribēja vienīgi brīvību.

Viņš pazuda tāpēc, ka palikšana tuvu jebkuram nozīmēja risku atkal kaut ko zaudēt.

Cikls no malas bija kļuvis acīmredzams.

Sasuke kādu zaudēja.

Sasuke vainoja sevi.

Sasuke meklēja spēku.

Sasuke atstūma visus.

Tad viņš pazuda, pirms kāds varēja viņu sasniegt.

Naruto bija vērojis šo modeli atkārtojamies gadiem.

Šoreiz viņš bija nolēmis, ka modelis beigsies citādi.

Pagrabs palika kluss.

Sasuke elpošana pakāpeniski nolīdzinājās, kad pēdējās nomierinošā līdzekļa iedarbības pazīmes izplūda. Viņa uzmanība pārvietojās pa telpu, pētot katru zīmogu, katru ķēdi, katru iespējamo vājību.

Naruto to pamanīja.

Viņš zināja, ka Sasuke jau rēķina.

Tas bija iemesls, kāpēc klusums bija tik saspringts.

Nevienam no viņiem nevajadzēja runāt, lai konfrontācija pastāvētu.

Pati telpa nesa viņu starpā esošo vēsturi.

Divi bijušie komandas biedri.

Divi sāncenši.

Divi šinobi, kuri pēc iziešanas no viena ciema bija sekojuši pilnīgi atšķirīgiem ceļiem.

Viens bija pavadījis gadus bēgot.

Otrs bija pavadījis gadus sekojot.

Tagad viņi beidzot stāvēja pretējās pusēs vienam un tam pašam lēmumam.

Sasuke varēja turpināt pretoties.

Naruto varēja turpināt atteikties viņu atbrīvot.

Neviens no variantiem neatrisināja to, kas viņus bija novedis šeit.

Iekavas nebija tikai fiziski šķēršļi. Tās pārstāvēja katru neatrisināto konfliktu viņu starpā: lojalitāti pret neatkarību, atriebību pret piedošanu, izolāciju pret piederību.

Naruto zināja, ka vienkārši pārspēt Sasuke nekad nebūs pietiekami.

Pat ja ķēdes viņu noturētu, Sasuke prāts palika pilnībā viņa paša.

Tāpēc Naruto bija izvēlējies klusumu.

Viņš gribēja, lai Sasuke saprot, ka šis nav vēl viens impulsīvs mēģinājums ievilkt viņu atpakaļ ciemā.

Tas bija gadu ilgas atteikšanās pamest kādu, kurš bija pārliecinājis sevi, ka pamešana ir neizbēgama, rezultāts.

Spuldze atkal mirgoja.

Uz mirkli pagrabs kļuva gandrīz pilnīgi tumšs.

Tad gaisma atgriezās.

Sasuke acis satikās ar Naruto acīm.

Klusums stiepās viņu starpā.

Naruto varēja redzēt nogurumu, ko Sasuke atteicās atzīt. Viņš varēja redzēt sasprindzinājumu viņa plecos un kontrolēto elpošanu kādam, kura instinkti kliedza pēc bēgšanas.

Bet Naruto atzina arī kaut ko citu.

Sasuke klausījās.

Ne vārdos.

To nebija.

Viņš klausījās to neesamībā.

Pēc gadiem ilgiem strīdiem, cīņām, brīdinājumiem un mēģinājumiem mainīt viens otra ceļus Naruto beidzot bija pārstājis mēģināt uzvarēt ar spēku.

Viņš vienkārši palika tur.

Klātesošs.

Nekustīgs.

Negribēdams aiziet.

Ķēdes klusi dūca, zīmogošanas formulai turpinot savu darbu.

Ārā Konoha turpināja dzīvi, nezinot, kas bija noticis zem dzīvokļa.

Ciema gaismas turpināja spīdēt pa logiem augšup.

Cilvēki staigāja pa ielām.

Šinobi atgriezās no misijām.

Dzīve turpinājās.

Bet zem vienas klusas ēkas divi bijušie komandas biedri stājās pretī gadu ilgas bēgšanas pretējos virzienos sekām.

Naruto beidzot bija atradis Sasuke.

Sasuke beidzot bija izsmēlis vietas, kur pazust.

Un neviens no viņiem nezināja, kas notiks, kad ķēdes galu galā tiks noņemtas.

Pagaidām Naruto palika pie sienas, uzmanīgi vērojot, kā Sasuke turpināja meklēt izeju.

Pagrabs palika auksts.

Zīmogi turpināja spīdēt.

Ķēdes palika aizslēgtas.

Un zem klusuma nepabeigta nodaļa starp diviem šinobi beidzot bija sasniegusi brīdi, no kura neviens no viņiem vairs nevarēja izvairīties.