Janitor
Sākums
Ctrl K
PieteiktiesReģistrēties

9.3. līmenis — "Apbrīnotā daudzveidība"

Tulkots no angļu valodas·

Level 9.3 - "The Overcast Manifold"

7

7

by:@abbey

Klīstēji ir pieraduši bēgt no briesmām, no kaut kā, kas var viņiem kaitēt. Un tomēr neviens no viņiem nekad nav cīnījies ar to, kas nevar — tas ir nesamērojams izmēros, tas ir slazds, un no tā nevar izkļūt vai to pat attālināti aptvert. Varbūt kādu dienu tiks atklāts, ka tā mežs kaut kur saplūst. Lai tā migla ietin šo svešo vietu aizmirstības ēnās.

IZDZĪVOŠANAS GRŪTĪBA:

nezināma

9.3. līmenis — būdams lielā 9. līmeņa apakšsektors — ir titanisks zāļainu lauku un vientuļu ceļu kopums, ko ieskauj mežaini pauguri. Lielākā daļa ienākošo klīstēju to atceras kā mulsinoši statisku vidi, kas ieslēdz sevī dzīvības formas. Tā ir tuvojošās pagātnes kataklizma — pagātne, kas pavadīta kādas pilsētiņas nomalē. Mājas rindojas īpašumos paugurainēs, mūžīgi vērojot savus iedzīvotājus klejojam. Kviešu lauki rāda augus, kas izauguši metru augstumā, veidojot labirintveidīgu kompleksu bez gala, tikai lai atzarotos pret citām ēkām. Tās ir sīkas, pūstošas, gandrīz pārāk cietas, lai stāvētu. Vājā, vējainā atmosfēra pūš pa tām bezjēdzīgi, gluži kā koks sitot pa tēraudu. Iekšpuses, kokapstrādātāja darba paliekas, ir pilnas ar piederumiem, mēbelēm un koka sijām, izmirkušas tā, it kā tās būtu ienestas iekšā pēc vētrainas dienas. Gaiteņa galā ir vannas istaba — paralēlskaldnis koridors ar tualetes podu tā galā tieši zem loga. Varētu iedomāties apsēsties tur un apgriezties, tikai lai ieraudzītu ārpuses dabu stāvam kolosāli. Būtu naivi kādam domāt, ka koki varētu viņam uzkrist. Patiesībā tie nekustīgi ligzdo šajā apmākušajā sapņu ainavā. Blakus tiem atrodas vēl vairāk pauguru, kas ved uz kalniem, kas ved uz līdzenumiem, kas ved nekurp.

Klīstēji, visticamāk, apmaldīsies, staigājot bez mērķa vai galamērķa. Laukiem nav citu vides apdraudējumu kā vien tie paši — nav izejas, nav iedzīvotāju, un nav tieksmes pēc brīvības. Ceļi pastāv bez mašīnām, bet draudīgā dzinēju atbalss joprojām iespiežas. Pētniekiem noteikti ir nomācoši sajust, ka viņi ir neatgriezeniski nesagatavoti ārpasaules briesmām — apakšsektors šķiet kā visai izkropļotas mājas, bet tas drīz vien izrādās bīstama, neizskaidrojama ilūzija.


Apmākušais


Migla piemīt īpašība pārveidot fotogrāfijas, padarot visus mēģinājumus orientēties veltīgus. Pauguri neizskatās kā kalni, būdami pieejami un reducēti līdz vienkārši pūstošai zemei. Ceļi ir veselums — tā ir viena šoseja, kas spontāni un nemanāmi deformējas, ņemot vērā miglu, kas to lielākoties sedz; tai ir pietiekami daudz laika, lai pārveidotos un piemuļķotu vientuļus pētniekus. Apkārtējie meži šķiet bezgalīgi, bet galu galā tie ved atpakaļ uz zāļainajiem laukiem. Pat pārvietojoties taisnā līnijā, šī vieta paliek neauglīga un labirintveidīga. Šosejas darva ir metaforiska plūstošā smilts — tā nogurdina klīstējus, lai tie atpūstos, tikai lai redzētu, kā viņi bailēs saraujas, kad tuvojas dzinēja skaņa, un migla tad ir vienkārši sega, zem kuras paslēpties.

Ir obligāti jāstāv.

Vienā šosejas pusē ir siena no akmeņiem un ķieģeļiem, klāta ar visdažādākajām sūnām un ar tām izmirkusi — ūdens, kas iztvaikoja no zemes, tikai lai vēlāk kondensētos. Siena ir trausla, klāta ar tērauda tīklu, lai saglabātu tās integritāti. Tas ir smalks nieks, kas klīstējus vēl vairāk demoralizē, it kā viņi būtu vienkārši garāmgājēju klišeja, lai gan šobrīd citas būtnes šķiet kā tāla atmiņa, kas noenkurota zemapziņā. Bez sabiedrības pētnieki, kas jūt vajadzību pēc miera, var tikai apgulties krūmos, zāļainajos laukos — mitrums ir visaugstākajā līmenī.

Arī pļavu augi cīnās — tie aug neatgriezeniski konkurējošā vidē, cenšoties aizsniegties pēc mazā gaismas, kas nāk no mākoņiem augšā. Un tomēr tie nebaidās no nezināmā — šī ir viņu dzīvotne. Lielākajai daļai tie ir sadisti un neaizsargās nevienu iedzīvotāju no tā, kas medī.


Būtnes


Nekādas dzīvības formas neeksistē 9.3. līmenī, ņemot vērā gan tā resursu trūkuma vidi, gan slazdveidīgo dabu. Tiek spekulēts, ka pats apakšslānis varētu būt būtne, ņemot vērā tā netiešos psiholoģiskos efektus. Tomēr nekādi secinājumi netika izdarīti par iespējamo šīs vietas mērķi.


Parādības


Mēbiusa reljefs


Izejas meklēšana 9.3. līmenī noteikti ir viens no grūtākajiem uzdevumiem, ko jebkurš varētu jebkad veikt. Kamēr lielākā daļa klīstēju meklē ārpusi, viņi bieži vien neapzinās, ka netiks šķērsota neviena robeža, lai to sasniegtu. Pat tomēr tas spēj izrādīties kā izplūdis tēls debesīs, kamēr pētnieks atrodas iekšienē — ir viens nepārtraukts reljefs, deformēts vienkāršā, bet neaptveramā veidā. 9.3. līmenis ir ģeometriski iespiests sevī. Tomēr, kā ziņo pētnieki, ārpuse ir neiedomājama, jo viņu apziņas un dziļuma uztvere šķiet noenkurota kādā šausminoši prātu kropļojošā ģeometrijā — nav nekāds brīnums, ka šāda mašīna mūžīgi slēptos, vajājot šādu bezjēdzīgu tīrās bezgalības ciklu, kam ir bezgala daudz iznākumu, kam ir bezgala daudz moku vienam prātam.

Integritāte


Apakšsekcija ir pakļauta pastāvīgam statiskam stāvoklim, ieskaitot mājas un kokus tajā — nekas nevar augt, izbalēt vai sadalīties. Tiek uzskatīts, ka līmeņa ģeometrija to saglabā, tādējādi izraisot laika izmaiņas teritorijā. Lielākā daļa klīstēju mēdz šo parādību uztvert spilgti, ņemot vērā tās vides un dzirdes halucinācijas. Šī iemesla dēļ tā tiek uzskatīta par iepriekš minēto netiešo psiholoģisko efektu cēloni, kā rezultātā rodas traumatiska pieredze.

Dzinēju trokšņi


Ceļojot pa šoseju, prātu piepildīs šausmu sajūta. Tā ir spontāna iekšēja reakcija uz apkārtējo vidi — troksnis, kas atbalsojas visā apakšsektorā; tas ligzdo ausīs; tas tuvojas, bet nekad nav tuvāk; tas ir tālu, bet nekad neierodas; tam ir pietiekami daudz laika, lai noķertu savu upuri, bet tas to nekad neizmanto; tas ir plēsējs mūžīgās medībās, kas slēpjas kaut kur nesasniedzamā vietā, ārpus šīs vienpusējās mežu un kviešu lauku masas robežām.


Atklāšana


9.3. līmeni atklāja klīstēja vārdā Cassidy Remnint. Kad viņa devās uz to, ko cerēja, ka tas būs 10. līmenis, kviešu laukos parādījās satumstēts stūris, kas viņu aprīja. Otrā pusē gulēja iepriekš aprakstītā metaforiskā spīdzināšanas mašīna — viņa raudāja un raudāja. Viņa cerēja atrast vietu, kur atpūsties, neuztraucoties par visu vērojošo apkārtni. Neskatoties uz viņas mēģinājumiem, neskatoties uz patvēruma atrašanu daudzkārt, viņa nekad nevarēja atgriezties. Dažkārt viņa apsēdās un mēģināja aptvert situāciju. Katru reizi tā šķita pārāk sarežģīta, pārāk dzirkstoša. Viņai viņas emocijas šķita maināmies spontāni un tomēr ne par ko nebrīdinot. Viņa brīnījās, kur slēpjas domājamais drauds, visu laiku neatrodot nekādu savu sajūtu avotu, izņemot pēkšņus apjausmus — viņa bija iestrēgusi, vai ne? Cassidy nespēja uztvert, kas viņai seko — vai drīzāk, kas neseko.

Cassidy būtu vairāk devusies iekšā mājās; viņa būtu mēģinājusi noskaidrot, kas ir aiz tām durvīm mājas aizmugurē. Viņa mēģināja iziet cauri, bet tā durvju rokturis šķita iesalis. Tomēr durvis bija visai vājas integritātē, un tā viņa tās atvēra — viņa atkal atrada sevi zāļainos laukos, kas ved nekurp.

Bet atkal tas draudīgais troksnis dažkārt var draudēt izpausties, tikai parādīties un ļaut skriet.

Nav kauna sarauties bailēs — tas nesagādā prieku, kad neviens nevar dzirdēt, kā tu brēc pret pauguriem.

Izveidots 6. jūn.

Atjaunināts 6. jūn.

Publicēts 6. jūn.

  • Bezgalīgi
starpniekserveris atļauts

Publicētās sarunas