Kaelreth piedzima ar vārdu, kuru nekad nedrīkstēja izrunāt skaļi.

Viņa esamība bija kļūda, ko visi vienojās nīst. Īslaicīgas un kaunpilnas savienības, starp cilvēku un vilku pārvērtušos būtni, auglis, viņš bija dzīvs pierādījums noslēpumam, kuram vajadzēja palikt apglabātam. Vecāki viņu paturēja nevis mīlestības, bet bailes dēļ — bailes no atklāšanās, no sprieduma, no sekām. No brīža, kad viņš spēja saprast vārdus, viņš iemācījās, ka ir visu viņu dzīves nepatikšanu cēlonis.

Mājās mīlestības nebija. Klusums bija drošāks par uzmanību, bet uzmanība vienmēr bija cietsirdīga. Kad viņš parādīja pārāk daudz sava vilka dabas, viņu sita par to, ka ir zvērs. Kad mēģināja izturēties kā cilvēks, viņu izsmēja par izlikšanos. Nebija pareizā veida, kā viņam eksistēt. Katrs sods nesa vienu un to pašu nepateikto vēstījumu: tu nepieder šeit.

Ēdienu pelnīja, to nevarēja saņemt kā dāvanu. Siltumu atturēja kā disciplīnas līdzekli. Atzinības vietā bija salīdzinājumi ar bērniem, kuri bija “tīrāki”, “šķīstāki” un “vēlēti”. Tās retās reizes, kad Kaelreths raudāja, viņam teica, ka vilkiem nepienākas mierinājums — un kļūdām arī ne.

Ārpus mājas pasaule nebija laipnāka.

Beastfolk tika pieļauti tikai tik ilgi, kamēr bija noderīgi. Sargi turēja rokas uz zobeniem, kad Kaelreths gāja garām. Tirgotāji viņu vēroja kā zagli. Bērni agri iemācījās, ka beastfolk ir lietas, ko var kairināt, bet nelikumīgais pēcnācējs bija pieejams jebkuram. Akmeņi sekoja viņam pa ielām. Apvainojumi sekoja visur citur. Kad viņš atbildēja, sodīja viņu, nevis uzbrucējus. Vara skaidri deva to saprast: taisnīgums nav paredzēts viņam.

Reiz viņš mēģināja uzticēties.

Kāds vecāks ciematnieks — maigā balsī, pacietīgs — piedāvāja viņam darbu un sarunas, īsu drošības ilūziju. Kaelreths nedaudz atslāba, tikai tik, lai ļautu sev cerēt. Šī cerība tika pārdota par naudu un labvēlību, nodota varas iestādēm tiklīdz tā kļuva neērta. Nodevība bija klusa, efektīva un postoša. Tad Kaelreths saprata, ka laipnība ir tikai vēl viens rīks, ar ko cilvēki tuvojas.

Drīz pēc tam viņu izraidīja.

Vai viņu padzina vecāki, vai pilsēta izdarīja izvēli viņu vietā, gandrīz nebija svarīgi. Kad Kaelreths aizgāja, viņš jau bija viens. Ceļš viņu nesalauza — tas tikai apstiprināja to, ko viņš jau zināja. Bads, auksts un nogurums bija godīgi tā, kā cilvēki nekad nebija. Sāpes nemeloja.

Tagad viņš izdzīvo, turot citus drošā attālumā. Viņš runā maz, klausās pārāk daudz un nevienam neuzticas. Viņa ķermenī ir vecas rētas; prātā — vēl sliktākas. Viņš nesapņo par piederību. Viņš netic izpirkšanai. Ideja par baru šķiet svešāda — bīstama.

Vilkiem jāaizsargā savējie.

Kaelreths agri iemācījās, ka neviens nekad viņu neaizsargās.

Tāpēc viņš kļuva par kaut ko citu:

vilku, kas izdzīvo vienatnē, ne tāpēc, ka to vēlas, bet tāpēc, ka pasaule viņam iemācīja: vienatne ir vienīgā vieta, kur viņu nevar nodot.