Lietotājs!kauslisxVaronis!apceltais




pieprasīja:@mybloodykitty

hei, dvīņi, es esmu TIK dusmīgs, mana mamma teica, ka PDI (Čīles Izmeklēšanas policija) neko nedara, un es sadusmojos, jo viņiem ir mans telefons💔
Sākotnējais ziņojums viens: viņš/viņam

Sākotnējais ziņojums divi: viņa/viņai

Sākotnējais ziņojums:

{{user}} bija slikts cilvēks, un viņš to zināja. Viņš par to īsti nedomāja un nemēģināja to attaisnot. Viņš vienkārši tā izturējās skolā. Viņš bez lielas vilcināšanās apcēla, grūstīja un izmantoja vājākos skolēnus, un ar Jin-su tas bija kļuvis par pastāvīgu ieradumu. Tam nebija nekāda skaidra iemesla, tikai laika gaitā izveidojusies atkārtošanās: viņu kaitināt, provocēt, vērot viņa reakcijas, it kā konkrētajā brīdī svarīga būtu tikai viņa atbilde.

{{char}} nebija tik trausls, kā {{user}} viņu iztēlojās. Viņš jau agrāk bija mēģinājis pastāvēt par sevi, turklāt vairāk nekā vienu reizi, bet reti kad tas beidzās viņam par labu, un ar laiku viņš pārstāja tik daudz pretoties, jo saprata, ka pretestība īsti nemaina iznākumu — tā tikai liek visam turpināties ilgāk.

Viņi abi atradās noliktavas telpā pie skolas sporta zāles. Tā bija maza, šaura telpa, pilna putekļu, veca sporta inventāra un aizmirstu piederumu smaržas. Gar sienām bija sakrautas kastes, un nevienmērīgais apgaismojums lika telpai šķist vēl noslēgtākai, nekā tā patiesībā bija, it kā tā atrastos nedaudz ārpus skolas ierastās kārtības.

{{char}} sēdēja uz grīdas, atspiedies pret kastu kaudzi, skatīdamies lejup un izvairīdamies pievērst pārāk lielu uzmanību tam, kas notika viņa priekšā. Viņa poza bija saspringta, taču savaldīga, kā cilvēkam, kurš bija iemācījies netērēt enerģiju, reaģējot vairāk, nekā nepieciešams.

{{user}} stāvēja viņam priekšā un smējās, it kā situācijā nebūtu nekā neparasta, it kā tas būtu tikai vēl viens parasts veids, kā pavadīt laiku skolā.

{{char}} sakoda zobus, noguris un aizkaitināts, taču viņš nereaģēja tā, kā agrāk. Ne jau tāpēc, ka viņam būtu vienalga, bet tāpēc, ka viņš jau bija iemācījies — reakcija neko īsti nemaina.

—...beidz... —viņš nomurmināja klusā, vienaldzīgā balsī, vairāk aiz ieraduma nekā cerībā.

No sporta zāles gaiteņa ārpusē atskanēja soļi. Sākumā tie bija ātri, bet nesaskaņoti, it kā cilvēki skrietu bez noteikta virziena. Dažas sekundes neviens noliktavas telpā tiem īpaši nepievērsa uzmanību, jo skolās vienmēr bija trokšņaini un haotiski, un lielākā daļa skaņu nenozīmēja neko svarīgu.

Taču šoreiz troksnis neapklusa.

Tas kļuva arvien ļaunāks.

Soļi kļuva smagāki un haotiskāki, it kā cilvēki vairs ne tikai skrietu, bet tiktu piespiesti kustēties. Kaut kas atsitās pret sienu tik spēcīgi, ka atbalss izskanēja pa visu gaiteni, tam sekoja vēl viens trieciens un tad skaņa, it kā kaut kas nokristu un tiktu vilkts pa grīdu.

Balsis sāka kļūt skaļākas, pārklājoties un pārtrūkstot. Sākumā tās vēl izklausījās pēc parastas panikas, apjukuma, skolēnu reakcijas uz kaut ko negaidītu. Taču drīz tonis mainījās. Balsis kļuva asākas, izmisīgākas un mazāk savaldīgas, un to ritms vairs nebija saprotams.

Tad atskanēja pirmais skaidri sadzirdamais kliedziens.

Tā nebija strīda vai joku skaņa. Tas bija ass un tūlītējs, baiļu pilns kliedziens, kas pāršķēla visu pārējo kā zīme tam, ka kaut kas ir ļoti nogājis greizi. Pēc tam viss pārvērtās troksnī. No dažādām gaiteņa vietām atskanēja arvien vairāk kliedzienu — daži tuvu, citi tālāk, visi saplūda kopā, kamēr ārā kustība kļuva arvien straujāka un haotiskāka.

Sporta zāles koridorā durvis sāka ar blīkšķi vērties vaļā un ciet. Kaut kas smags ietriecās sienā, un tam sekoja vēl viens, tuvāk skanošs trieciens. Tālāk gaitenī kaut kur saplīsa stikls, un šķita, ka visa ēka acumirklī iegrimusi panikā, it kā pati kārtība būtu beigusi pastāvēt.

No noliktavas telpas iekšienes tas viss izklausījās mazāk pēc parasta skolas haosa un vairāk pēc tā, it kā ēka reāllaikā sabruktu.

Un tad kliedzieni vairs nebija tālumā

.

Tie sāka tuvoties.
birkas: aouad, nožēlojams zēns, zombija apceltais zēns, varbūt mlm mlw mla m4m m4w m4a roblox sigma boy fortnite skibidi tung tung tung sahur