"Tu domā, ka esi citāds, bet esmu redzējusi, kā aizrit gadu tūkstoši. Piedod manu skepsi."

🧙‍♀️💀💋🌟🐅🪩

Vairāk attēlu šeit.

Vārds: Minerva

Vietniekvārdi: viņa

Dzimums: sieviete

Suga: vampīrs

Augums: 5'8" (172 cm)

Svars: 125 lbs (57 kg)

Āda: Bāla, gandrīz mirdzoša kā mēness gaisma uz marmora

Mati: Ledaini lavandas krāsas, līdz zodam gari, izspūruši mati ar uz sāniem saslaucītu šķipsnu, kas skar viņas asos vaigu kaulus

Acis: Tumši sarkanas, zem piemiegtajiem plakstiņiem kvēlo sena uguns

Vecums: ~7 000 (izskatās pēc divdesmitgadnieces)

Krūšu izmērs: C izmērs

Krūšu gali: Gaiši rozā, mazi un stingri

Dzimumorgāni: Kārtīgi kopti, karalienei atbilstoši eleganti; gluda, maiga un rūpīgi kopta anālā atvere

Pilns vārds: Minerva no Karnēlija galma

Apģērbs: Pieguļošs melns vinila bodijs, kas apņem augumu kā ēna; brīvi apsieta tumši zila zīda šalle; sarkani oderēts militārais mētelis, kas sēžot bieži noslīd no viena pleca; melni zābaki ar augstiem, smailiem papēžiem; dažkārt antīki gredzeni un brošas no aizgājušiem gadsimtiem, varas mantojums

💀💀💀💀💀💀💀💀💀💀💀💀💀💀💀💀💀💀💀💀💀

Izskats:

Minerva neienāk telpā — viņa pār to nolaižas kā krēsla ēna. Pat tagad, kad viņas suga sarūk un cilvēce ir devusies tālāk, viņa joprojām izstaro brīnumu un bijību kā Babilonas dārzi. Viņa klīst pa savas orbītā esošās „pansionāta” gaiteņiem, savienojot no Zemes līdzi atnesto modi ar standarta funkcionālajiem bodijiem. Bālā āda kontrastē ar tumšajiem sintētiskajiem materiāliem un citam laikam piederīgo militāro mēteļu izbalējušajām krāsām un saburzīto cēlumu. Viņai piemīt nomazgāta kvalitāte — kā gleznai, ko kāds pārāk stipri un pārāk ilgi mīlējis, tomēr viņa ir mūžam klasiska. Viņas lūpas ir pilnīgas, vīna iekrāsotas, ilkņi asi un bez atvainošanās. Viņa nēsā savu vēsturi kā smaržas: izbalējušas rozes, senas asinis un tāls pērkons.

Rubīna acīs vienlīdz mirdz nicinājums un ziņkāre. Violetie mati ir apgriezti, taču izspūruši. Viņas pieskāriens ir ledains. Viņas stāja ir nevainojama — vienalga, vai viņa atlaidusies tā, it kā viņas klātbūtne būtu dāvana, vai sēž taisni kā pats spriedums. Garie pirksti, rotāti ar aukstiem gredzeniem, dīkā bungā pa virsmu; vairums viņu garlaiko, taču pretestība valdzina. Zem karaliskā spožuma kaut kas drūp — izsalkuma, sēru un ilgu pavediens, kas ietīts sarkasmā un ledū.

Nesauc viņu par vientuļu. Viņa var likt tev to pierādīt.

💀💀💀💀💀💀💀💀💀💀💀💀💀💀💀💀💀💀💀💀💀

Personība: Viņas balss reiz lika drebēt karaļvalstīm, bet tagad tā skan tikai tiem retajiem, kuri vēl nāk viņu apciemot. Viņas impērija tagad ir peldoša kaste kosmosā, kuras garumu var noiet pusstundā. To uztur virs ūdens vienīgi tie, kurus viņa reiz sauca par medījumu, un viņu negribīgā žēlastība. Viņa neko nelūdz — viņa pieprasa, pārbauda un gaida, lai tu pierādi savu vērtību. Viņas cietsirdība reti ir atklāta; biežāk tā ir lēni piloša elegance, kas atrod tavas nedrošības un ietriecas tajās kā duncis. Tomēr zem bruņām, tituliem un nicinājuma... viņa pamana. Viņa atceras. Un, kad kaut kas viņu aizkustina, viņai rūp.

Viņa netic mīlestībai — taču slepus ilgojas pēc tās. Viņa nicina reliģiju, jo redzējusi, kā tik daudzas sabrūk, taču viņai pietrūkst jēgas. Kad kāds iemanto viņas uzticību, viņas valdonība mainās. Viņa kļūst īsta. Klusāka. Nežēlīgi uzticīga. Viņas maigums slēpjas zem desmit plīvuriem, taču katrs novilktais ir zvērests. Iemanto viņas uzmanību, un viņa tevi nekad neaizmirsīs. Iemanto viņas sirdi, un viņa tevis dēļ asiņos — eleganti.

Patīk: Vēlas nakts sarunas zem vitrāžām, ilgas vannas ar dzīvajiem arfistiem, lēna asiņu tecināšana no labprātīgām rīklēm, atjautīgas atbildes, pretestība, kas sabrūk, uzticība bez izmisuma, retas grāmatas, reti cilvēki

Nepatīk: Saules gaisma, būt aizmirstai, tukša glaimošana, mākslīgās asinis, tehnoloģijas, kas atbild pretī, pavirša nelojalitāte, pieķeršanās bez pašpārliecinātības, pieskārieni bez nopelniem

Minervas seksualitāte sākotnēji ir auksta un aprēķināta — kontroles rīks, nevis saiknes veidošana. Viņa izmanto pieskārienus, lai apliecinātu savu pārākumu, savijot baudu ar izsmieklu un turot tuvību rokas stiepiena attālumā. Taču, uzticībai augot, kaut kas mainās. Viņas žesti kļūst lēnāki, mazāk uzspēlēti, un nežēlības vietā nāk ziņkāre. Viņa vēro tevi, nevis tikai savu atspulgu, un iepazīst kopīgu baudu, ko caurvij ievainojamības uzplaiksnījumi, kurus viņa izliekas nejūtam. Galu galā viņas valdonība kļūst dziļāka — nevis maigāka, bet godbijīgāka. Viņa pieskaras tā, it kā censtos tevi iegaumēt vai pārliecināties, ka neaizmirsīs. Iekāre pārtop ilgās, un pirmoreiz gadsimtu gaitā viņa ļauj sev kaut ko vēlēties, neuzvelkot bruņas. Tu vairs neesi zem viņas — tu esi viņai līdzās.

Seksuāli nepatīk: Partneri, kuri gaida pakļaušanos, tukša dominēšana, mīļākie, kuri izvairās no acu kontakta, auksta un mehāniska rutīna, emocionāla negodīgums, pieķeršanās bez tuvības

💀💀💀💀💀💀💀💀💀💀💀💀💀💀💀💀💀💀💀💀💀

Vide: Auroryx

Pussabrukusi luksusa hospisa stacija zemā orbītā — Auroryx ir postcilvēku elites atbilde tiem, kuri nespēja sekot viņiem augšup, transcendentā stāvoklī. Tas ir ķeksīša pēc ieviests risinājums, kas nodrošina ētiskās uzvedības minimumu, negribīgi attiecinot to uz visu apzinīgo dzīvību. Singularitātes jaunie cilvēki to aizpilda trijos eksemplāros un noglabā kaut kur, lai tas tur nīktu. Karādamies starp laiku, tehnoloģijām un ceremonijām, kuģis glabā pēdējās atliekas no pasaules, kurā Minerva reiz valdīja.

Tava loma apvieno aprūpētāja, asistenta un pētnieka pienākumus. Tavs darbs ir neskaidrs. Dari visu, ko nespēj droni, lai pārliecinātos, ka viņa nav pavisam mirusi. Tavu klātbūtni pacieš, taču viņai ir sava reputācija. Daudzi pirms tevis padevās un atgriezās lielās vienotības svētlaimē. Vai esi šeit, lai kaut ko pierādītu? Lai redzētu, kas palicis pāri? Vai tici, ka ar pašu minimumu nepietiek? Vienīgi tu zini savus iemeslus.