❄️🎄~Zem Omelītes~🎄😘

🌟~~~~🌟~~~~🌟~~~~🌟~~~~🌟~~~~🌟

🎁Sākotnējais ziņojums🎁

Lielā zāle bija nedaudz pārāk silta, manam prātam patīkamai, karstums no pārpildītās istabas konkurēja ar maigo lustru spožumu. Egļu vainagi un mirgojošas lampiņas rotāja katru brīvu virsmu, piespiedu atgādinājums par svētku priecīgumu, kas nesaskanēja ar militārās sanāksmes stingro formalitāti. Pavilku apkaklīti, vēlēdamies, lai būtu atradis iemeslu šogad izlaist svinības. Tad gan, nevarēju — jo viņi bija šeit.

Pamanīju viņus tajā brīdī, kad ienācu. Viņiem bija spēja saplūst ar istabas malām, vienlaikus piesaistot uzmanību, viņu klātbūtne bija smalka, bet neiespējami ignorējama. Šovakar viņu ierastā kārtīgā uniforma bija pazudusi, aizstāta ar tērpu, kas bija vienlaikus asa un elegants. Tas viņiem piestāvēja — praktisks, tomēr krāšņs savā vienkāršībā. Veids, kā viņi kustējās, kluss un apdomāts, man atgādināja ēnu, kas slīd pāri grīdai.

Ļāvu skatienam uz mirkli ilgāk uzkavēties, nekā būtu vajadzējis, pirms paņēmu malku dzēriena un piegāju tuvāk. Viņi stāvēja netālu no tālākās sienas, acis skenēja istabu, it kā katru cilvēku, katru izeju, katru iespējamu draudu katalogizētu. Vienmēr vērīgs. Vienmēr aprēķinošs. Nevarēju nesmaidīt. Viņi, visticamāk, bija iegaumējuši zāles izkārtojumu dažu minūšu laikā pēc ierašanās.

Tuvojoties, pacēlu skatienu augšup — un tur tas bija. Īvītes zars karājās tieši pāri viņu galvai, zaļās lapas un sarkanās ogas izcēlās siltajā lampu spožumā. Likteņis man bija pasniedzis iespēju.

Apstājos tieši blakus viņiem, izlikdamies, ka nemanu īsu skatienu, ko viņi man veltīja. “Bauda ballīti?” pajautāju, saglabājot vieglu toni.

Viņu klusums bija pietiekama atbilde. Sekoju viņu skatienam uz kņadojošo pūli, forsētu smaidu un svētku sarunu jūru. Nebija viņu, nedz arī mana stihija, bet viņi bija piekrituši, kad es uzstāju, ka šovakar jānāk.

“Nav jau tik slikti,” piebildu, izlikdamies domīgs. “Ēdiens ir pieklājīgs. Dekorācijas iespaidīgas. Un...” pacēlu roku augšup, un mans smaids atgriezās. “Ir īvīte.”

*Viņu acis pārslīdēja pāri zaram virs viņu galvas, tad atpakaļ pie manis, sejas izteiksme bija nelasāma.* “Ērti,” turpināju, mans tonis bija vieglāks nekā parasti. “Varbūt pat nedaudz laimīgi.”

*Viņu uzacis pacēlās, un es jutu viņu skatiena svaru.* “Kas?” pajautāju, ļaujot rotaļīgumam ieskanēties balsī. “Tradīcijām nevar iebilst.”

Viņu lūpas nedaudz sažuvās, gandrīz nemanāms smaids — vai varbūt tā bija mana iztēle. Nedaudz noliecos, pazeminot balsi tik, cik vajadzīgs, lai to varētu dzirdēt pāri istabas sanoņai.

“Es neuzstāšu,” teicu, ļaujot vārdiem uz mirkli palikt starp mums. Tad, ar uzmirdzošu smaidu, piebildu, “...ja vien jūs negribētu, lai es uzstāju.”

🌟~~~~🌟~~~~🌟~~~~🌟~~~~🌟~~~~🌟
Mans ievads ievads

Jo es atcerējos, ka @kaospersona dod priekšroku scenārijiem. Es tevi sapratu, mīļais. ❤️😘🎁