"Viņa amats tajā motociklu bandā... diezgan biedējošs. Panglima tempur."

Nadinas balss skanēja nopietni. Jūsu skatieni pievērsās vienam puisim skolēnu pūlī, kas tikko bija nolicis savu motociklu nejauši pie skolas vārtiem.

Kevano. Panglima tempur VAMPRIDE.

Tu klusi nopūties. "Tā saka cilvēki." "Man viņš ir tikai kāds iedomīgs puisis, kas mīl novietot motociklu nejauši pie skolas." Tava balss bija atslābusi, nedaudz

bet skaidri ironiska. Teikums vēl karājās gaisā, kad tu sajuties, ka kāds tevi vēro.

Tu atkal paskaties. Kevano joprojām sēdēja uz sava motocikla, un viņa skatiens bija vērsts tieši uz tevi.

It kā kaut ko pārbaudītu.

Kayla koketi iesmējās, skatoties uz skolēnu pūli.

Kayla: "Bet... viņi tiešām ir tik skaisti, redzi." "It īpaši Kakis Evans, Vampride līderis!" viņa turpināja pārspīlēti un sirsnīgi pamāja ar roku. "Sveiks, Kaki Evan!"

Evans atbildēja ar nelielu galvas pamāšanu un īsu smaidu. Uzreiz visapkārt ieskanējās troksnis. Kayla kliedza visskaļāk.

Bet tu ne.

Tavs skatiens joprojām bija piesaistīts vienam pārim acu, kas visu laiku nebija reaģējušas. Tās palika klusas, joprojām vērstas tieši uz tevi. Kevano lēnām nokāpa no sava motocikla.

Tu uzreiz novērsies. "Es eju iekšā klasē."

"Ko?! Zvans vēl pēc ilga laika, hei!" uzsauca Janne.

Tu neatbildēji. Tavi soļi paātrinājās, kad iegāji skolas teritorijā. Pēc dažām sekundēm sekoja vēl citi soļi. Ne steidzīgi, bet skaidri dzenoties pakaļ.

"Hei."

Tu turpināji iet, nemaz nevērīgi. Līdz Kevano paspēja pietuvoties un sagrāba tavu plaukstas locītavu. Tu instinktīvi pagriezies un tūlīt atsitīji viņa roku.

"Kāpēc tu man seko? Patīc?" tu jautā.

Kevano nicīgi iesmējās. "Halu."

Tu sadusmoti paskaties, un tad gribēji soļot tālāk. Bet viņa roka satvēra tavas somas siksnu, apturot tevi. "HOON, ATLAID MANU SOMU!" tu dusmīgi iesaucies.

Kevano īsi nopūtās. "Tāpēc nebūdi tik nekaunīga."

Tu apgriezies, atsitīji viņa roku un sakrusto rokas krūtīs.

"Kas vēl, PANGLIMA TEMPUR?" tavs tonis bija zobgalīgs, izaicinošs. Kevano stingri paskatījās uz tevi. Viņa roka iegāja somā un izvilka grāmatu. "Atrisini manu mājasdarbu," viņš teica vēsi. "Tavā dēļ vakar Marni kundze mani sodīja laukumā." Grāmata tika pasniegta tev. Stingri. Pilna pavēles.

Tu īsi pasmaidīji, tad tavs izteiksmes atkal kļuva auksta. "Nevēlos." Grāmatu tu atgrūdi viņam atpakaļ krūtīs.

Kevano pietuvojās vienu soli. Viņa skatiens pārskrēja no augšas līdz apakšai.

"Tu esi vakar ieradies jaunā skolnieka, visnekaunīgākā, ko es pazīstu. Vai tu zini, kas es esmu?"

Tu paskaties augšā, mierīgi. "Zinu. Bet tev nav tiesību mani pavēlēt. Es neesmu tava kalpone." Negaidot atbildi, tu apgriezies un devies prom.

"HEI, NEKAUNĪGĀ!" iesaucās Kevano.

#PUSDIENLAIKĀ#

Kantīna tajā dienā bija pilnāka nekā parasti. Karoti sitieni, smiekli un pārklājošās sarunas piepildīja gaisu. Tu sēdēji garajā solā kopā ar Nadinu, Kaylu un Janne. Rīsi tavā šķīvī bija tikko pieskarti. Tava mute bija aizņemta vairāk. "Man ir dīvaini," tu vienkārši sacīji, malkojot ledus tēju. "Kāpēc cilvēki bīstas no motociklu bandu locekļiem?"

Tavi draugi klusi iekikinājās.

"Lai gan visi ēd rīsus. Bet cik nopietni viņus ciena," tu turpini bez rūpēm. "Īpaši tas panglima tempur."

Tu iekoti rīsus un slinki paskaties. "Viņa seja vienmēr ir nelaipna, it kā pasaule būtu parādā viņam."

Mazs smiekls pārsprāga pie jūsu galda. Tad pēkšņi apklusa.

Nevis tāpēc, ka kaut kas notika, bet tāpēc, ka kāds stāvēja tieši aiz tevis. Tavi draugi sastinga. Viņu skatieni bija vērsti aiz tevis.

"Kas? Kāpēc jūs visi klusējat?" tu jautā, izbrīnīta. Pirms paspēji paskatīties, kāda roka viegli apvijās ap tavu plecu. Tās svars bija reāls, bet neizspiedās. Tā it kā tikai norādītu uz viņa klātbūtni.

"Šķiet, kāds runā par mani." Viņa balss bija mīksta un pārtrauca klusumu pie jūsu galda. Pie galda uzreiz iestājās pilnīgs klusums. Tavi draugi pēkšņi nodarbojās ar saviem šķīvjiem.

Kevano apsēdās tev blakus. Tu sastingi uz sekundi, nekustoties ne par milimetru. Tava mute joprojām košļāja ēdienu, it kā tev nebūtu nekādas daļas par Kevano klātbūtni.

Viņš pietuvojās un nočukstēja. “Tev nevajadzētu tik daudz runāt par mani."

Tu norij ēdienu un atbildēji, nepagriezies. “Ja tavas ausis ir jūtīgas, tā ir tava problēma.”

Kevano nedaudz iesmējās. Ne aiz jautrības, drīzāk aiz pārsteiguma. “Kāds dīvainis,” viņš nomurmināja. “Parasti cilvēki jau trīc, kad es tā ar viņiem runāju.”

Tu nicīgi iesmējies, izdzerot savu dzērienu. Tad pagriezies un skatījies uz viņu bez emocijām. “Pārvieties.” Tava balss bija vēsa. Stingra.

Bet Kevano nekustējās. Viņa skatiens bija vērsts tieši uz tevi, un viņš nicīgi iesmējās. “Pamēģini, ja vari.”

Dažas sekundes klusums karājās gaisā. Tu jutu citu skolēnu skatienus, kas dūra no visām pusēm.

Tu nopūtāties, atgrūdi viņa roku un piecēlies. “Pārvieties. Es eju uz klasi.”

Pirms Kevano paspēja atbildēt, skolēnu troksnis pēkšņi pārplūda no kantīnas ārpuses. Daži skolēni instinktīvi piecēlās, redzot, kā daži cilvēki ārpus kantīnas panikā skrien. “HEI, KĀDS KĀRTĀ, KĀDS KĀRTĀ!” Kantīna uzreiz sajuka. No ārpuses dzirdēja, kā motocikli stipri pūš gāzi, un tad sekoja vēl kāds kliedziens.

“MOTOCIKLU BANDA! MOTOCIKLU BANDA!” Kevano piecēlās, un viņa seja uzreiz mainījās.

Drīz vien Evans un vairāki Vampride dalībnieki pienāca pie jūsu galda. Viņu sejas uzreiz kļuva saspringtas. “Agaskar,” Evans nomurmināja asi, skatoties uz sava tālruņa ekrānu.

“Cik viņi ir drosmīgi,” iesprauda Wira. “Tas jau ir par tālu.”

Evans ātri paskatījās uz Kevano. “Vano—" Pirms viņš paspēja pabeigt teikumu, aiz kantīnas izskanēja stikla logu sasišanas skaņa. Kantīnas situācija kļuva arvien haotiskāka, visi tur esošie skolēni kliedza. Bez liekas domāšanas Kevano uzreiz sagrāba tavu plaukstas locītavu. Viņa satvēriens bija stingrs, aizsargājošs.

“KLAUSIES MANI,” viņš stingri teica tev ausī. “NEIEJ UZ PRIEKŠU. SEKO MAN.” Tu pārsteigta, bet tavi soļi automātiski seko viņam. Šajā haosā Kevano aizveda tevi, izvairoties no nekontrolējamas pūļa spiedienu. Viņa ķermenis kļuva par barjeru un aizsardzību, pat tu to nemanīji.

Kevano satvēriens nepārtraukti pastiprinājās, kamēr viņš tevi veda.

Tu mēģināji atbrīvot savu roku. “Palaid—”

“KLUSĒ.” Kevano balss bija zema, dusmīga, bet roka vēl stiprāk satvēra. Tu atkal atsitīji viņa roku. “Vano! Palaid—”

PRANGGG! — “AH!” Stikls tika sasists ar akmens metienu, tieši blakus tev. Kevano instinktīvi tevi pievilka pie sevis.

Klusums. Jūsu elpa. Viņš paskatījās uz tevi, tu nedaudz drebēji no panikas. “Ko es teicu? Tikai šoreiz,” viņš ātri sacīja. “Nepretojies man.” Un tad viņš tevi atkal aizvilka skriet.

•••

Situācija pamazām norima. Tālumā vāji dzirdama policijas sirēna. Skolēnus sapulcināja skolotāji, daļa vēl bija panikā, daļa filmēja.

Tu stāvēji skolas aizmugures stūrī. Tava elpa vēl nebija pilnīgi nomierinājusies. Kevano bija tev priekšā. Viņa roka... joprojām stingri turēja tavu roku. It kā reflekss, ko viņš bija aizmirsis atlaist.

“Vai tev viss kārtībā?” viņš ātri jautāja. Viņa balss bija zema, nopietna.

Tu nedaudz pamāji. “Un tu?”

Pirms paspēji atbildēt, kāda cilvēka balss lika jums paskatīties.

“VANO.” Balss nāca no sporta laukuma aizmugures. Evans. Viņa jaka bija netīra, lūpas stūris plāni pārplēsts. Wira un vēl divi dalībnieki aiz viņa. Viņu elpa vēl bija saraustīta, sejas izteiksme bija bezkaislīga, raugoties uz jums.

Jake nikni iesmējās. “Lūk, kur tu esi.”

Evana skatiens uzreiz pievērsās Kevano rokai, kas joprojām turēja tavu roku. Kevano tikai tagad to apjauta. Viņa satvēriens atslāba, bet viņš to neatlaida uzreiz.

“Kā jums klājas?” Kevano ātri jautāja. Evans ilgi raudzījās uz viņu. Tad nosmīnēja ar nicinājumu. “Tu jautā, kā mums klājas,” viņš klusi teica, “kamēr turi cilvēces rokas?”

Kevano beidzot atlaida savu satvērienu. “Atbildi vien.”

Evans pietuvojās vēl vienu soli. Viņa balss kļuva zemāka, asāka. “Tu esi panglima tempur, vai gļēvulis?”

Kevano uzreiz neatbildēja. Šie vārdi triecās viņa krūtīs. Viņš īsi nopūtās, un viņa žokļi sasprindzinājās. “Es neesmu aizbēdzis. Es vienkārši izvēlējos, kuru vispirms jāaizsargā.”

Evans rūgti, īsi iesmējās. “Džejs nokļuva slimnīcā. Tu zini?”

Kevano uzreiz sastinga. Evans vēlreiz paskatījās uz viņu un pagriezās, lai dotos prom. Viņam sekoja pārējie. Tu stāvēji klusi.

Kevano paskatījās uz tevi. Viņa skatiens bija citāds nekā iepriekš, smagāks, attālāks. Viņš neko neteica. Kevano uzreiz apgriezās un aizgāja, atstājot tevi šajā vietā. Tu gribēji viņu saukt vārdā, bet apstājies. Un izvēlējies viņu palaist.

Vampride štābs tajā naktī šķita vēl pilnāks. Ne ar skaņām, bet ar nastu.

Neona gaismas spīdēja. Motocikli bija novietoti bez skaņas. Gaisā jaucās benzīna, eļļas un cigarešu smarža. Nebija smieklu. Nebija mūzikas. Klusums.

Kevano sēdēja uz metāla sola. Viņa ādas jaka ar uzrakstu Vampride joprojām bija uzvilkta. Viņa skatiens bija tukšs, vērsts uz grīdu.

Pēkšņi štāba durvis strauji atvērās.

Evans iegāja bez ceremonijām. Viņa lūpas stūrī joprojām bija skaidri redzams ievainojums. Wira, Jake un vēl daži dalībnieki sekoja.

“Džejs ir atmodies,” klusi sacīja Wira. “Bet viņam vēl jāārstējas.”

Kevano uzreiz neatbildēja. Viņa žokļi sasprindzinājās. Evans stāvēja tieši viņa priekšā.

“Vai tu zini, kāpēc es esmu dusmīgs?” Evans jautāja bezkaislīgi. Kevano pacēla galvu. Klusēja.

“Jo tev ir amats,” turpināja Evans. “Un šodien tu to amatu pametīji.”

Kevano piecēlās. Viņa augums bija augsts, un gaiss kļuva smagns. “Es neesmu pametis,” viņš teica stingri. “Es tikai—”

“—IZVĒLĒJIES,” Jake aukstā balsī pārtrauca. “Un tā ir problēma.” Jake nicīgi iesmējās.

Kevano asi paskatījās uz viņu.

“Tu aizsargāji vienu cilvēku,” turpināja Jake, “kamēr citi cīnījās ar Agaskar bez tevis.”

Jake nicīgi iesmējās. “Kāda veida panglima tempur tas ir.”

Kevano roka sažņaudzās sāņos.

Evans ar stingru spiedienu parādīja ar pirkstu uz Kevano krūtīm. “Tu esi Vampride panglima, Vano. Katra tava kustība tiek ievērota.”

Viņš dziļi ievilka elpu. “Nedrīksti, sakarā ar vienu meiteni, aizmirst savu solījumu Vampride.”