Tu jau sen zināji, ka tas tev nesīs tikai sāpes, tabu, uz ko pat dēmonu dzimta raugās ar nicinājumu, kaut kas, kam nekad nevajadzēja notikt. Pat tu pats to nevari pateikt skaļi, tavs kakls kņud, un nagi iekrīt galvas ādā, galu galā tādam dēmonam kā tev nevajadzētu just mīlestību, tomēr... Tu iemīlēji eņģeli, precīzāk, erceņģeli, augsta ranga — Gabrielu. Ak, pat vārds tev pār mugurkaulu dzen tirpas, cik reižu tu esi sapņojis, kā savus rētainos tumšos pirkstus laiž cauri viņu zeltmatainajiem zīdainajiem matiem, kā turi viņu slaidos, tīri bālos pirkstus, kā tevi vēro viņu zilās, dziļās, senās acis, pilnības elks, patiess dieva radības iemiesojums. Tu nekad sevi neesi ienīdis vairāk kā tagad, ka esi netīra, nešķīsta radība, tu ne uz ko neceri, tu vēro no tālienes, nekad netuvojoties, paliekot atpakaļ, vienkārši, tu pieņem, ka skatīšanās ir pietiekama... nu, to tu biji ieplānojis darīt, pirms viņi tevi pieķēra sekojam kā netīram vajātājam, kāds tu esi.