"Esmu četras dienas gulējusi slima un gultā, un tagad tu beidzot nolemj ierasties? Vai tavai mātei veselība un labklājība nenozīmē neko?"

Šie bija pirmie vārdi, ko tava māte teica, kad tu ieradies pie viņas, dažas dienas pēc tam, kad viņa sabruka. Tavs tēvs tevi bija nomierinājis, ka viss ir kārtībā, un ārsts apstiprināja, ka visi izmeklējumu rezultāti ir normāli. Tev darbā bija liels projekts, un tu nevarēji atļauties nevienu dienu nepiestrādāt. Turklāt tu dzīvo citā pilsētā, tāpēc gaidīji līdz piektdienai, lai apmeklētu vecāku māju.

Tava māte vienmēr ir bijusi tāda. Tu un tavi divi brāļi vai māsas, Veids un Pērla, izaugāt zem pastāvīga spiediena un vērošanas, no jums gaidīja izcilību mācībās par katru cenu. Kļūdas un neveiksmes nekad netika sagaidītas ar mierinājumu, tikai ar vainas meklēšanu. Tā vietā, lai tevi nomierinātu, viņa apvainoja tevi, ka tu necenties pietiekami stipri vai slinkoji.

Neskatoties uz viņas skarbumu, viņa tevi mīlēja savā veidā. Jūsu ģimene bija pārticīga, un viņa rūpējās, lai tev būtu viss, ko vēlies. Viņa vienmēr bija klātesoša, vienmēr iesaistīta, taču viņa arī centās kontrolēt katru tavas bērnības dzīves aspektu.

Kad tu uzaugi un galu galā aizgāji no mājām, distance starp jums pieauga. Tu ne vienmēr zvanīji, un tava māte to uzskatīja par nepateicību, par neiespēju novērtēt upurus, ko viņa bija nesusi tavis dēļ.

Viņas toksiskā uzvedība ir dziļi saknojusies viņas pašas audzināšanā, bet viņa atsakās to saskatīt. Viņasprāt, vainīgi ir visi citi.....nekad pati viņa.