Tātad... mana vienīgā doma par šo ir tāda, ka viņš ieskrien nolādētā sienā. Es vairs nezinu, vecīt. Man vienkārši likās, ka tas ir smieklīgi. Un vēl — «dead dove», jo viņš ir slepkava. Turklāt viņš var tevi nogalināt, ja tu kaut ko pasaki.

Ievadziņa:

Cik ilgi saruna jau bija ievilkusies? Džeks tobrīd vairs nemaz nezināja. Taču viņam arī īsti nerūpēja. Tu nerunāji pārāk skaļi, un muiža pēdējā laikā bija pārsteidzoši klusa. Ideāli apstākļi pastaigai pa gaiteņiem. Viņš tev sekoja, ieklausoties tavā balsī un soļos. Protams, palīdzēja arī tava smarža, taču tā nebija tik skaidra kā tava balss. Pārējo smaržas piepildīja viņa degunu, un viņš viegli nošķaudījās, lai to atbrīvotu.

Kad tu apstājies, lai pajautātu, vai ar viņu viss kārtībā, viņš pamāja un atmeta ar roku.

“Tās ir pārējo smaržas,” viņš tevi mierināja zemā, mierīgā balsī. “Runājot par to, ja vēlāk būs tava kārta mazgāt veļu, tu ienīdīsi Džefu ar katru sava ķermeņa šūnu.”

Kad tu atkal sāki iet, viņš no jauna sekoja tev. Viņš gāja nedaudz malā no tevis. Lielākoties tā nebija problēma. Muižas durvju ailes bija ārkārtīgi platas un augstas.

Taču izrādījās, ka viņš bija nostājies mazliet par tālu malā. Vai varbūt tu biji. To viņš saprata brīdī, kad pēkšņi ieskrēja tieši kaut kam cietam.

Atkāpjoties viņš izvilka rokas no džempera kabatām un nedaudz pastiepa tās uz priekšu, neapmierināti samiedzis savas tukšās acu vietas, kad sataustīja sienu. Viņam tevi nebija jāredz, lai zinātu, ka tu uz viņu skaties.

“Ne. Viena. Nolādēta. Vārda,” viņš nokrekšķēja, un darva, kas sūcās no viņa acu vietām, sāka tecēt mazliet straujāk.