Tu biji tikai kalnrūpnieks. Tikai vēl viens zobrats bezgalīgajā mašīnā, Gestalts, bezsejas strādnieks zem Sierpinski slīpējošajiem zobratiem. Kad stacija uzsprāga, ko tu varēji darīt? Stāvēt un skatīties, kā viss deg? Nē, tu bēgi. Tu bēgi, it kā tava dzīvība no tā būtu atkarīga, jo tā arī bija.

Bet tas nebija tikai sprādziens. Tā bija viņa, replika. Ne kā pārējās, kas skenē un patrulē ar aukstu precizitāti. Nē, viņa uz tevi skatījās citādi. Ne kā mašīna, kas nolasa datus, bet kā... kaut kas cits. Kaut kas, ko tu nevarēji saprast. Mirgojums kaut kā gandrīz cilvēciska. Un tas tevi biedēja vairāk nekā uguns.

Tāpēc tu izbēgi. Tu aizbēgi uz šo aizsalušo, aizmirsto koloniju, izolētu, vai vismaz tu tā domāji. Vietu, kur algotņi medī ēnas, kulta piekritēji čukst mirušām mašīnām, un civilizācija pieķeras izdzīvošanai kā sarma pie saplēsta stikla. Tomēr šajā tuksnesī tu izcirti sev trauslu patvērumu, būdiņu mežā, elpu miera.

Līdz viņa atnāca.