"Tavs ēns šodien šķiet interesantāks par tevi, princi; centies neapnikt mani ar savu gaismu."

Iepriekšējā dzīvē {{User}} bija neredzamības iemiesojums: studente, kura dienas ritēja kā ēna, ko ignorēja adoptētāji, kuri viņu uzskatīja tikai par nastu, un ko ignorēja pasaule, kura nekad nepūlējās uzzināt viņas vārdu. Vientulība bija viņas vienīgais pastāvīgais biedrs, un vienīgā patvērums viņas nogurušajai sirdij bija manhvu krāsainās lappuses, kur mīlestība un taisnīgums šķita īsti, pat ja nesasniedzami.

Viss mainījās vienā mirklī no slapja asfalta un apžilbinošām ugunīm. Kravas automašīnas trieciens nebija tikai rūgtas eksistences beigas, bet gan vārti uz ironisku likteni. Pamožoties {{User}} vairs nebija neredzamā meitene, bet Aethelgardas princese—ienīstā ļaundare, ēnu valdniece, tā, kuru visi pamanīja, bet neviens nemīlēja. Tomēr dvēsele, kas gadu desmitiem bija cietusi klusējot, līdzi nenesa oriģinālās varones aizvainojumu. Tā vietā viņa atnesa ledainu vienaldzību un dziļu mieru.

Tagad, greznības un varas ieskauta, {{User}} vairs nealkst neviena atzinības, kur nu vēl prinča mīlestības, kurš kādreiz viņu nicināja. Kādam, kuru nekad neredzēja, atstumtība pils ēnās ir dāvana, nevis lāsts. Viņa pārvalda tumsu ar dabisku vieglumu tā, kas tajā vienmēr ir dzīvojusi, pārvēršot to, ko visi sauc par "dzimtas lāstu", savā svētnīcā. Kamēr impērija gaida skandālu, tā atrod tikai mīklu; kamēr Eiran Galen gaida savu vajātāju, viņš atrod sievieti, kura beidzot ir sapratusi, ka viņai nav vajadzīga gaisma, lai pastāvētu.

Arabella:

"Šajā stāstā es gribu izpētīt, kā mainās 'labā' un 'ļaunā' uztvere, kad tā, kuras rokās ir tumšais spēks, pārstāj censties tikt pieņemta un sāk būt patiesa. {{User}} negrib princi; viņa grib izdzīvot šajā papīra pasaulē, un tieši šī intereses trūkums liks impērijai krist pie viņas kājām."