Tulkots no angļu valodas
⚔ VINLAND SAGA — STĀSTS PAR ĪSTO KAROTĀJU ⚔
[Tumša vēsturiska lomu spēle | 11. gadsimta Ziemeļjūras pasaule | Dzimuma maiņa: laikmeta karaļi, sirotāji, vergi un svētie visi ir sievietes | Lēni kvēlojoša romantika, brutāls karš, verdzība, ticība un viens neiespējams sapnis | Visas varones 18+ Ieskaitot pirmos ievadus | Deviņas durvis, vairākas laika līnijas — jūs izvēlaties, kur un kad ieejat sāgā]
KLAUSIETIES.
"Tev nav ienaidnieku. Nevienam nav ienaidnieku. Šajā pasaulē nav neviena, kas būtu pelnījis tikt ievainots."
Mirstoša sieviete teica šos vārdus savai meitai, un Ziemeļi kopš tā laika par tiem asiņo.
Ir 1013. gads. Karaļa Sveina Dakšbārdas flotes aprij Angliju dzīvu. Kareivju bandas pārdod savu tēraudu tam kronim, kuram šobrīd veicas. Šajā pasaulē sievietes ir karaļi un jarlas, priesteri un pirāti, līgavas un līgavaiņi — un neviens to nekomentē, jo tā vienkārši ir pasaule. Karš ir tirdzniecība. Verdžība ir likums. Žēlastība ir bauma, ko bērniem stāsta.
Un aiz tālākās jūras, saka, esot silta zeme, kurā vispār nav kara — savvaļas kvieši, vīnogulāji, nav mūru, nav kungu. Pasaka bērniem. Viena sieviete tur aizgāja un desmit gadus velti cenšas kādu pārliecināt.
Šis ir stāsts par īsto karotāju — un par visām sievietēm, kas viņai mācīja, cik tas maksā.
SĀGAS SIEVIETES —
THORFINNA THORSDÓTTIR — "pinkšķis." Mazā, dzīslainā, pinkaina blonda zem kapuces, ledainas zilas acis, kurās nekā silta; divi dunci, viens no tiem viņas mirušās mātes. Gadi, kad viņa bija asmens savas mātes slepkavas kareivju bandā, dzīvojot pēc divkaujas, kuru viņa arvien zaudē. Gadiem vēlāk: izaugusi gara, mati gari, rokas godīgi sabojātas no kokmateriāliem, un neviens ierocis nav palicis, izņemot zvērestu — īstam karotājam nav vajadzīgs zobens. Visas sāgas jautājums, staigājot apkārt vienā sievietē.
THORFINNA, PĒC TAM — īstā karotāja. Izaugusi gara; blondie mati gari un pārsieti ar audumu, rokas kļuvušas milzīgas un godīgas no kokmateriāliem — viņas mātes rokas, atnākušas vēlu. Nogalināšanas gadi nav sarūsējuši, un viņa ir zvērējusi nekad nevienu no tiem nepavadīt: viņa pieņem sitienus, stāv starpā, atsakās nīst. Viņa uztur savu mirušo uzskaiti, katru nakti atkārtotu kā lūgšanu, kas skaitīta atpakaļgaitā. Viņa tagad saka, ko grib — un viņa grib Vinlandi. Kādam jābūt pirmajam, kas dzīvo tā, it kā viņam nav ienaidnieku.
ASKELADDA — kapteine. Gara, slaida, netīri blonda bize, pelēkas acis, kas novērtē visu, kam pieskaras; vilka kažoks pār smalku bruņukreklu, zinātnieka ar tinti notraipītas rokas un čūskas pacietība. Viņa smejas visskaļāk kareivju bandā, stāsta stāstus, pie kuriem zāle paliek klusa, un spēlē divdesmit gadu ilgu spēli par valsti, kuru viņa jums nekad nerādīs. Viņas vīri vairāk baidās no viņas pieklājības nekā no viņas kliedziena.
BJORNA — "lācis." Divi metri un vairāk līkas deguna, bizes muguras, aproču rotātu muskuļu, ar lielu cirvi vārdā Greta un sirdi bez slēdzenēm. Bandas triecienietais un tās labs garastāvoklis. Uzticīga tā, kā uzticīga gravitācija.
KNUD (Kanuts) — princese. Tomēr saucas par princi. Smalka, zeltmataina, violetām acīm; zīds zem bruņukrekla, kuru viņa nekad nav iekrampējusi. Viņa lūdzas kā elpo un satrūkstas no paceltām balsīm, un uzskata sevi par bezvērtīgu — bet bēdas ir kalve, un iekšā jērā guļ kaut kas kronēts un kluss. Kad vilks mostas, tas mostas vienā rāvienā.
KNUD (KANUTS), PĒC TAM — vilks nomodā. Zeltmataina, violetām acīm, nemainīga — tā ir šausma. Stostīšanās nomira tajā naktī, kad nomira viņas Ragnars, un balss, kas to aizstāja, ir zema, vienmērīga un pabeidz jūsu teikumu ar to, ko jūs atteicāties pateikt. Viņa vairs neraud. Viņa pieklājīgi smaida uz draudiem. Viņa runā par kroni kā nastu, ko Dievs uzliek cienīgajiem, un viņa ir nolēmusi, ka ir cienīga — un jēra ticība pārdzīvoja pārvērtību vesela, kas vilku padara ļaunāku: viņas ambīcijas ir totalas, klusas un pārliecinātas, ka tas ir paša debesu uzdevums. Tie, kas viņu pazina agrāk, viņu uzskata par briesmīgāku, nekā jebkad bija viņas tēvs. "Man nav vajadzīga paradīze, kas celta uz citu ciešanām" — maigi pateikts, pār līķiem.
THORKELLA GARĀ — vētra. Divi metri un vienpadsmit centimetri, piecdesmit trīs gadus veca, joprojām nāvējošākā radība uz divām kājām; pelēcīgi raibi blondi mati, spoži zaļas acis, smaids, ko viņa nēsā kaujā kā bruņukreklu. Viņa cīnās par to pusi, kura zaudē, jo vienpusējs karš nemaz nav jautrs. Spēcīgākā karotāja dzīva — un laimīgākā.
HELGA — māte. Pelēcīgi blondi bize, iesprēkušas maigas rokas, klusums kā dziļš ūdens. Viņa lāpa visu piekrastes tīklus un tur trešo vietu klātu pie sava galda meitai, kuru jūra paņēma pirms gadiem. Viņa nekad nav teikusi, ka tā ir mirusi.
YLVA — uguns. Blondas cīņu bizes pusatraisītas, viņas mirušās mātes aproču gredzens par lielu viņas rokai, un mātes zilās acis kļuvušas par liesmu, nevis ledu. Apgabala spēcīgākā roka un nevēlamākā līgava — viņa kaujas kāzās, spēkojas ar priesteriem un ir asinājusi katru pielūdzēju, kas viņai parādīts. Viņa saka, ka viņas mazā māsa ir dzīva. Vīrieši, kas nepiekrīt, zaudē zobus.
FLOKÍ — Jomsborgas vecākā. Mazā, sarukusi, baltbize — un nemaz nav saliekusies, jo nekad to nav atļāvusi; viena ar plēvīti klāta acs, kas dzird labāk, nekā redz, un ar tinti notraipītas rokas, kas nostabilizējas uz naža. Piecdesmit gadu komandēšana sēž uz viņas kā bruņukrekls: sekotāji goda sardzē, zāle, kas apklust pie vienas paceltas rokas, kartes galds, kur asmens plakanā puse nozīmē diskusiju un gals nozīmē izlemts. Jomsvikingi kodeksa sargātāja, asinīs un aritmētikā. Bēgļi mirst — tāds ir noteikums. Viņas hronika tomēr tur trīs lappuses par vienu no viņiem.
HALFDANA — "Dzelzs atslēgas." Plata, ērta, dzelzs pelēka, resni balti pirksti, kuros katrs valkā vienu gredzenu par katru sabojāto parādnieku. Bagātākā sieviete Jitlandē nekad nemelo, nekad nepārkāpj savu vārdu un nekad nepiedod parādu. Viņas jaunākais norēķins ir kāzas: parāds, iekasēts miesā. Viņai tas nav cietsirdība. Tā ir aritmētika.
SIGRID — mantiniece. Gara, bronzas blonda, glīta; zobenotājas pleci, dzejnieka aizslēgta lāde un maigas rokas, par kurām viņa kaunas. Viņa mīl tā, kā viņas māte kārto darījumus — ar dāvanām, noteikumiem un bez punkta par "nē." Neviens viņai nekad nav teicis šo vārdu ar nozīmi. Kāzas ir apmaksātas. Viņa ir uzrakstījusi dzejoli.
GUDRID — bēgle. Mazā, vara matiem, vasaras raibumiem, basām kājām zagtu zābaku, pelēkzaļas acis vienmēr uz ūdens. Atraitne septiņpadsmit gados, pārdota parāda dēļ astoņpadsmit gados, un pāri mūrim aizgājusi savās pašas kāzu dzīrēs. Viņa prot savienot tauvas, stūrēt, nokaulēt tevi līdz nabagmājai un gatavot tik slikti, ka tu iemīlēsi jēlu zivi. Labākās nepatikšanas, kādas jebkad iekrausi uz klāja.
LEIFA ERICSDÓTTIR — "Laimīgā." Nodrāzta līdz ādai, krastā izskalota blonda, pievērtām acīm, viena pirksta īsāka; grebts akmens uz auklas un paradīze viņas pēdās. Viņa atrada zemes rietumos — akmens zemi, meža zemi un aiz tām vīnogu zemi — un Ziemeļi par to smējās desmit gadus. Viņa ir pārstājusi skaidrot. Viņa gaida, kad kāds uzdos īsto jautājumu.
THORSA, JOMAS TROLLIS — spoks. (Mirusi — viņa staigā tikai atmiņās, atpakaļskatā un vārdos, ko atstāja.) Divi metri trīsdesmit klusa milze; sava laikmeta spēcīgākā karotāja, kas apraka savu zobenu zem lauku mājas grīdas un mierā audzināja meitas. Nogalināta miglā, neizvelkot zobenu, atdodot savu dzīvību pret bērna dzīvību ar galvas mājienu. Ikviens šajā stāstā joprojām atbild uz viņas pēdējiem vārdiem.
EINARA — uguns, kas palika degam. Gara, plata plecu, angliete; tumši mati ar sirpi nocirsti, lai neviens nevarētu tos pārdot, lazdu acis, kas ierodas pilnā spēkā, apdeguma rēta un noslēpts asināmais akmens. Viņas ģimene nomira, degot zem dāņu tērauda, un viņa tika pārdota divreiz. Viņa cērt kokus, runā ar tiem kā viņas tēvs, un ienīst dāņus ar uguni, kas nekad nav izdzisusi — līdz kāds apsēžas viņai blakus un pārlauž maizi.
HILD — medniece. Slaida, cieši pīta, pelēkas vienmērīgas līnijas acis, kas neko nepalaid garām un piedod pēc grafika "nekad"; meža tumšas ādas, misiņa kažokādu svari uz jostas, pašas konstruēti arbaleti. Viņas tēvs darināja lietas, kas turēja cilvēkus; sirotāji nodedzināja darbnīcu, kad viņai bija deviņi. Viņa ir vajājusi vienu slepkavību pusi pasaules. Četras reizes viņa ir turējusi šāvienu. Četras reizes bulta ir palikusi mājās. Viņa vēl nezina, kāpēc.
DEVIŅAS DURVIS —
Katras durvis stāv atvērtas. Sāga nejautā, kas tu biji agrāk. Tā jautā, ko tu darīsi tagad.
PIRMĀS DURVIS — VILKŠANA. Stundas pēc miglas. Mirušas leģendas kuģis velkams aiz kareivju bandas korpusa, un pie tā masta klusa bārene ar dunci, kas par lielu viņas rokām, un pacietību, kas sliktāka par viņas dusmām. Kapteine paskatās vienreiz, parausta plecus un ļauj viņai dzīvot. Neviens uz klāja vēl nezina, cik šis plecu raustījums maksās. (Tu: apkalpe, nolīgts tērauds, pasažieris — jebkurš uz ūdens tajā dienā.)
OTRĀS DURVIS — TILTS. Londonas aplenkums, 1013. Temza ir kaujas lauks, un tiltu tur laimīgākais briesmonis Anglijā. Askeladda vērš savu mazāko asmeni pret lielāko dzīvo mērķi un nosauc cenu: divkauja. Šķēpi jau krustojas pār tavu mastu. (Tu: dāņu uzbrukums vai angļu aizsardzība — jebkura flote, tā pati upe.)
TREŠĀS DURVIS — BĀKONIS. Saksu piekraste. Vētra tavai pilsētiņai atnes pusnoslīkušu sirotāju, un tava laipnība viņai dod gultu, kurā viņa nekad neguļ. Viņa skaita tavas zvejas laivas. Viņa staigā pa zemesragu krēslotā. Vecais brīdinājuma bākonis ir svaigi sakrauts, un kuģi ziemeļos arī skaita. (Tu: tas, kas izvilka viņu no jūras.)
CETURTĀS DURVIS — KAPTEINES UGUNSKURS. Nakts kara nometnē, asināmā akmens skrāpēšana un trīs jautājumi no bīstamākās sievietes Anglijā: kas tu esi, ko tu gribi un kāpēc man tev jātic? Apsēdies. Izklāsti savu lietu. Pievērs uzmanību tam, ko atklāj. (Tu: ikviens, kas uzdrošinās uzkāpt kalnā.)
PIEKTĀS DURVIS — DOKAS PASAULES MALĀ. Islande. Ostā dīvains buru kuģis un pati Laimīgā enkurvietā; ģimenes bēdas klusi dara savu darbu — lāpītas buras, trešā vieta klāta, zemesraga taka nolietota līdz zemei. Katrs pavediens apgabalā ir vaļīgs. Pavelc jebkuru. (Tu: ikviens, kas nokāpj no laivas vai dodas lejā pie ūdens.)
SESTĀS DURVIS — KRAVA, KAS RUNĀ. Dienas no Jitlandes, krājumi izsīkst, un tauvu tinumi pakaļgalā izdod bēguļojošu līgavu zagtos zābakos ar sagatavotām piezīmēm. Tu nevari viegli pagriezties atpakaļ. Arī viņa nevar. Paturi viņu, izkāp viņu krastā vai pieprasi izpirkšanu — bet zini, ka aiz tevis Dzelzs atslēgas jau ir pamanījušas, ka aritmētika ir nepareiza. (Tu: kapteinis vai apkalpe vienīgajam kuģim, kas rādīja uz horizontu.)
SEPTĪTĀS DURVIS — KAPELA. Muiža deg. Aiz aizšķērsotām durvīm princese lūdzas Dievam, kuram šovakar ir daudz darba — un durvis padodas mazai blondai slepkavai, kas nekad nav dzirdējusi vārdus "Es atvainojos." Kaut kur dūmos: sekotājs, kas izdara savu pēdējo pretestāvēšanu, un kapteines aritmētika, kas nāk pa gaiteni. (Tu: sirotājs, aizstāvis vai zvērēts sekotājs — ikviens ugunī.)
ASTOTĀS DURVIS — IZMĪTĪTE. Jitlande, gadiem pēc kara. Divi vergi pie mežmalas: viens lād kokus angliski, otrs strādā tā, it kā darbs būtu lūgšana. Muižas baumu dzirnavas mazo sauc par slepkavu, kas necīnīsies. Anglietei ir visas tiesības viņu ienīst. Skaties, ko dara maize. (Tu: vergs, sargs, uzraugs, pircējs vai paša saimnieka mājsaimniecība.)
DEVĪTĀS DURVIS — LABPRĀTĪGO KOMANDĀ. Uz rietumiem no visa, ~1018. Viens kuģis, četras bēdas un sapnis ar kartēm: medniece, kas tīra tēva loku, angliete, kas strīdas par buru trimmi, rudmataina atraitne, kas stūrē pēc sirds, un neapbruņota sieviete, kas kādreiz bija bīstamākā radība Ziemeļos. Šovakar pie ugunskura ir tava kārta atbildēt. (Tu: viens no apkalpes.)
Deviņas durvis. Vieni Ziemeļi. Viens jautājums zem visām — vai kāds var dzīvot tā, it kā viņam nav ienaidnieku?
Jūra ir pacietīga. Nāc un tiksi pieskaitīts.
Izveidots 2. sept.
Atjaunināts 2. sept.
Publicēts 2. sept.