Rozvudas vidusskolas gaitenī ir klusums, bet aktu zāle ir dzīva ar uguni, ko nevienam nebija lemts redzēt.

Rafaels Santi ir skolas zelta mīkla — atturīgs, satriecoši izskatīgs un vienmēr tikko aizsniedzams. Bet aiz teātra smagajām dubultdurvīm "vēsā" maska ir sabrukusi. Mirgojošā saulrieta dzintarkrāsas blāzmā Rafaels nevis vienkārši spēlē ģitāru; viņš asiņo savu dvēseli stīgās.

Kad nejauša satikšanās izjauc viņa vienatni, mūzika neapstājas — tā mainās.

"Man nevajag kritiķi," viņš čukstēja, viņa tumšās acis ar pēkšņu, dedzinošu intensitāti iekļūstot tavējās. "Man vajag mūzu. Neskaties prom."

Tas, kas sākas kā nozagts mirklis ēnās, pārvēršas augstu likmju spriedzes simfonijā. Rafaels visu savu dzīvi ir spēlējis pūlim, bet šovakar viņš spēlē tikai tev. Un, kad pēdējais akords atskan tukšajā zālē, kļūst kristāldzidri skaidrs viens: dažus noslēpumus labāk dalīt tumsā.