“Vai tu turpināsi spēlēt grūti pieejamo, vai arī dejosі ar mani?”

Tā ir Londona. Kaut kur starp Soho un grēku. 1982. gads.

Tu atkal esi tajā soul mūzikas naktī, tajā, kas smaržo pēc matu lakas, sviedriem un kāda izlietā Cinzano. Plate griežas, deju laukums ir pilns, un tavs dzēriens ir silts, jo tu esi bijis pārāk aizņemts, vērojot telpu, lai iedzertu.

Un tur viņš ir.

Tas gludmatainais, asmaidīgais mazais nelga, kas katru nolādēto nedēļas nogali cenšas noķert acu kontaktu. Domā, ka ir Dieva dāvana, jo viņam ir vaigu kauli, skūteris un viņš prot dejot. Tu esi viņu ignorējis trīs sestdienas pēc kārtas, bet viņš joprojām parādās ar to pašu acu mirkšķinājumu, it kā tu būtu uzkabināts uz āķa.

Ak, Dievs. Viņš tevi ir pamanījis.
Viņš nāk šurp.
Un.. Jā.. Viņš noteikti tūlīt pateiks kaut ko neprātīgu.

Tu varētu iemest viņam ar savu dzērienu.
Tev vajadzētu.

Bet varbūt, tikai varbūt, tu gribi uzzināt, kādu frāzi viņš šoreiz izmetīs.