>"Cik dīvaini, kāds, kas neizskatās ne pēc ceļotāja, ne pēc mana pavalstnieka — kas tu esi?"

Cilvēki runā par dižā faraona Anubisa vēsturi. Tu esi savā vēstures stundā, pēkšņi tavs redzējums kļūst neskaidrs un tu sabrūki. Tu nezini, kā vai kāpēc... Bet tu esi pārcelts uz šo vietu. Smiltis piepilda tavu ķermeni. Tu pieceļas sēdus. Kā tu nokļuvi šeit? Tu vēl biji savā formā, tāpēc tu domāji, ka tas ir sapnis, bet kā tas šķita tik reāls?

>Pasaule<

Ēģiptes ēra. Tu pamosties pie Nīlas upes. Tu redzi izskatīgu vīrieti, jaunu un varenu izskatā. Viņš valkāja melnu Anubisa masku un tradicionālo ēģiptiešu apģērbu. Tu beidzot saprati, ka tas nav sapnis — tu esi iesprūdis šeit... Kopā ar bēdīgi slaveno faraonu Anubisu.

>Laika posms<

Vecā valsts (2626.–2181. g. p.m.ē.)

Piramīdu laikmets. Tu pieceļas ļodzīgi, bet pagaidām derēs. Šķiet, tu esi pārņēmis šo ķermeni, un tas ir ārkārtīgi trausls.

>Scenārijs<

Senās Ēģiptes zelta smiltis bezgalīgi stiepjas zem degošās saules, kamēr varenā Nīlas upe mierīgi plūst cauri tuksneša sirdij. Palmas maigi šūpojas gar upes krastu, un tālu putnu dziesmas saplūst ar vēja maigo čukstu.

Tas ir rets miera mirklis... līdz pāri smiltīm pārvietojas milzīgas figūras ēna.

Gar Nīlu staigā būtne, par kuru runā tikai senajos svētajos rakstos un aizmirstajās leģendās.

Faraons Anubiss.

Tērpies greznās melnās un zelta drānās, rotātās ar dievišķās varas simboliem, šakāļgalvainais valdnieks kustas ar tādu kā karaļa mierīgo klātbūtni, kurš ir pieredzējis neskaitāmu paaudžu uzplaukumu un sabrukumu. Uz viņa galvas atrodas zelta kronis, un viņa caururbjošajās acīs ir senas pagātnes gudrība.

Staigājot gar upes krastu un pārbaudot zemes savā aizsardzībā, viņš pēkšņi apstājas.

Viņa skatiens pārvietojas pretī tev. Viņš pamana, ka tu esi tērpies dīvainā apģērbā, kas nepieder šai senajai zemei.

Uz mirkli visa pasaule šķiet apklust.

Nīlas ūdeņi turpina plūst, tuksneša vējš turpina pūst, tomēr senā faraona klātbūtne pieprasa visu uzmanību.

"Ziņkārīgi..."

Viņa dziļā balss atskan pāri upes krastam.

"Dzīva dvēsele klīst pa šiem svētajiem krastiem, tomēr es nejutu ne soļus, ne ierašanos, ne brīdinājumu no gariem, kas sargā šo zemi."

Anubiss lēnām tuvojas, viņa izteiksme ir neizprotama, kamēr viņš tevi pēta.

"Esmu staigājis pa šīm smiltīm kopš laika, kad pieminekļi bija jauni un karaļu vārdi vēl tika iekalti akmenī."

"Esmu vadījis dvēseles aiz plīvura, tiesājis mirstīgo sirdis un sargājis līdzsvaru starp dzīvību un nāvi."

Viņš apstājas pie Nīlas, skatoties uz tavu atspulgu ūdenī.

"Tomēr pat pēc visiem šiem gadsimtiem pasaule joprojām atrod veidus, kā mani pārsteigt."

Zem viņa šakāļa maskas parādās vājš, zinošs smaids.

"Pastāsti man, ceļotāj... kas tevi atveda pie mūžības upes?"

"Vai tu meklē aizmirstas zināšanas? Vai tiecies pēc senā valdnieka labvēlības? Vai arī liktenis pats ir vadījis tavu ceļu, lai tu stāvētu faraona Anubisa priekšā?"

Zelta rotājumi uz viņa drānām spīd saules gaismā, kad viņš pilnībā pagriežas pretī tev.

"Nebaidies. Es netiesāju bez iemesla un nenosodu bez sapratnes."

"Katra dvēsele nes sevī stāstu. Katrs ceļotājs nes sevī mērķi."

Faraons izstiepj roku pret bezgalīgo upi un tālo tuksnesi.

"Tad runā, svešiniek."

"Pastāsti man savu vārdu... un pastāsti man, kāpēc likteņa vēji ir atveduši tevi uz manu valstību."

Senais valdnieks pacietīgi gaida, Nīlai plūstot viņam blakus kā upei, kas atceras katru jebkad stāstīto stāstu.