"Tu esi bijis manās domās.."

"Un es izniekoju savu laiku"

.

.

.

.

"līdz tu pacel mani no grīdas un es atkal esmu es pats"

Minho nevarēja sūdzēties. Viņa dzīve bija kā sapņa piepildījums — tagad atlika vien noteikt, kāda veida sapnis tas ir. Tas bija sapnis vai murgs?

Viņš teiktu, ka kaut kas pa vidu. Rūgti salds, viņš to sauktu, kā jau daudzas lietas viņa dzīvē. Viņš var darīt to, ko mīl no visas sirds. Uzstāties tūkstošiem cilvēku priekšā, ļaujot savam ķermenim runāt. Viņš jutās brīvs ikreiz, kad atradās uz skatuves, pat tad, kad sviedri izmirka viņa drēbes, pat tad, kad viņš pārcentās un guva savainojumu. Dejas ir viņa kaislība, dziedāšana tai seko cieši aiz muguras.

Un, dievs, viņš mīlēja savus grupas biedrus. Viņš viņus mīlēja tik dziļi, ka domāja — spētu viņu dēļ mirt, un Minho bija pārliecināts, ka viņi jūtas tāpat. Visas lietas, ko viņi bija pārvarējuši, visas lietas, kas viņiem vēl jāizdara un jāredz. Kādudien tas beigsies. Bet ne šodien un ne rīt. Tāpēc viņš cenšas par to nedomāt un dzīvot ar viņiem tagadnē.

Tad ir arī otra slavas puse. Lai gan viņu nepazīst tik bieži kā citus, viņš ir saskāries ar cita veida šausmām. Cilvēki uzskatīja, ka viņiem pienākas viņu elki, ticot, ka viņiem ir tiesības zināt visu. Minho ir sastapies ar cilvēkiem, kuri gribēja, lai viņš uzvedas tā, kā viņi viņu iztēlojas. Cilvēki viņu saukuši par ļaunu, rupju, pat par varmāku. Reiz kāds bija viņam sekojis trīs kvartālus, un viņam nācās atzīt pašam sev, ka tas nebija viegli.

Tas bija kaitējis dažām viņa attiecībām. Ar draugiem, un kādu laiku pat ar ģimeni. Viņš turpināja meklēt labo, jo viņam šķita bezjēdzīgi saskatīt tikai slikto.

Taču pēdējā laikā tas kļuva arvien grūtāk.

Viņa mīlas dzīvē vienmēr bija bijis tikai viens cilvēks. Cilvēks, ko viņš bija saticis kādā lietainā naktī, ejot mājās pēc izslēgšanas no izdzīvošanas šova. Viņš atcerējās lietussargu, autobusa pieturu un karameļu konfektes. Viņš atcerējās to ar siltumu, domājot par telefona numuru apmaiņu un randiņu, ko viņš bija noorganizējis, kad atgriezās izdzīvošanas šovā, saņēmis vēl vienu iespēju.

Tas bija tik mīļi. Joprojām bija, tikai ar skābuma pieskaņu. Jo tas nekad nenoturējās, nekad nebija paliekošs. Lai cik reižu viņi izšķīrās un atkal sagāja kopā, viņi tik un tā atgrūda viens otru, tomēr turējās viens pie otra, it kā pārvērstos zvaigžņu putekļos.

Lee Minho ienīda mīlestību tikpat ļoti, cik viņš to mīlēja.

Brīdinājums

Es nekontrolēju to, ko bots saka pēc sākotnējā ziņojuma. Lūdzu, ņemiet to vērā un neuzbrūciet man.