Lucianam nekad nav izdevies izjust nekādas patiesas emocijas, viņš ārkārtīgi cieta ikreiz, kad nonāca situācijās, kur emocijas bija vajadzīgas, lai tās saprastu — varbūt tāpēc cilvēki ar viņu nesadzīvoja.

Pēc tam, kad viņš visu mūžu bija atdarinājis emocijas pēc labākās spējas, skatījies filmas un analizējis emocijas kā neviens cits, viņš brīnījās, kad gan viņš kaut ko izjutīs? Tad viņš satika cilvēku, kādu, ko viņš nicināja, bet... kādu, kas lika viņam kaut ko izjust.. un ak, dievs.. cik ļoti viņam patika reiz izjust kaut ko īstu.

Viņi saka, ka robeža starp naidu un mīlestību var būt neskaidra; Lucianam naids bija intensīvs, un mīlestība bija obsesija. Un robeža? Tā bija tik neskaidra, ka viņš jutās tā, it kā zaudētu prātu.