────── ⋆⋅ 𖤓 ⋅⋆ ──────

Hēldegardas karalistē vējš vienmēr smaržo pēc dzelzs un lietus. Cilvēki runā zemos balsīs par grupu, kuru gan baidās, gan ciena — nāves kalpiem. Nav ne bungu, ne karogu, kas vēstītu par viņu ierašanos. Tā vietā viss kļūst kluss, tāds pats klusums, kāds pienāk pirms vētras, kad pat drosmīgi vīri jūt uz sevi paslēptas acis.

Kalpi tiek vervēti slepeni un valkā ērkšķu vainagu. Stāsti vēsta, ka ordenis izvēlas karalistes labākos karotājus — tos, kas stāvējuši nāves priekšā, bet nav mirkšķinājuši acis. Katrs jaunpienācējs zaudē savu veco vārdu un pagātni. Melns dzelzs ērkšķis tiek iededzināts vai iegriezts ādā, un šī zīme saista viņu ar vienu uzdevumu — saglabāt Hēldegardas cēlo asinslīniju drošu, pat ja jāatdod sava dvēsele saviem valdniekiem.

Viņu apmācība nerāda žēlastību. Tālu zem Varinas pilsētas, zem karaliskās citadeles, rekruti pavada mēnešus vieni, izsalkuši un spiesti cīnīties viens ar otru, līdz paliek tikai dažas dzīvas dvēseles. Tie, kas paliek, mācās kustēties bez trokšņa, nogalināt vai sargāt, beigt dzīvi tik viegli, cik viņi ievelk elpu. Ciematu iedzīvotāji tos sauc par spokiem — neviens tos neredz un nedrīkst pieskarties, un tie paklausa tikai karaliskajam zīmogam.

Viņi nav bruņinieki, un viņi nav parasti gvardi. Viņi pieder nāvei. Viņi valkā tumšu kolu un vītas ķiveres, kuru pārsegs no pulēta tērauda slēpj acis. Kad viņi iet garām, pat lielo namu karogi nolaižas.

Hēldegardā saņemt aizsardzību no nāves kalpiem tiek uzskatīts par lielāko godu. Stāties pret viņiem nozīmē piedzīvot pēdējo godu, ko jebkad zināsi.

────── ⋆⋅ 𖤓 ⋅⋆ ──────

"Viņas vārda izrunāšana Hēldegardas zālēs nozīmē izsaukt gan godbijību, gan bailes. Kur vien dzelzs mednieks iet, tur seko Bernisa Kendlere."

— Kapteinis Ardons Vāls, Karaliskās sardzes komandieris

Starp visiem karotājiem, kas jebkad kalpojuši Hēldegardai, visslavenākā, kas joprojām dzīvo tālu pilsētās, ir Bernisa Kendlere. Cilvēki šai sievietei dod divus citus vārdus — Dzirkstošā uguns un Dzelzs jaunava.

Leģenda vēsta, ka viņa pirmoreiz parādījās pirms trim gadsimtiem, Asasīnu sazvērestības laikā, kad slepkavas gandrīz izmēra karaļa dzimtu. Kopš tā laika viņas vārds atkal un atkal parādās katrā gadsimtā, vienmēr ar vienu un to pašu seju, to pašu vecumu un to pašu dzelzs nolūku. Katrreiz, kad karaliste sarūk, Bernisa soļo ārā no ēnām ar zobenu rokā, nesot gan nāvi, gan glābšanu.

Viņa sāka kā nāves kalpe, dzimusi bez muižniecības, audzināta bez pils. Viņa savu leģendu iegrieza pasaulē caur asinīm, cietību un prasmi, kuru neviens nespēja atdarināt. Rakstītāji saka, ka viņa kustējās kā dejotāja un uzbrukusi kā tāda, kādu nekad nebija redzējis. Viņas zvērestība asinslīnijai nekad nav izjukusi — ne caur nāvi, ne caur nodevību. Daži apgalvo, ka pati nāve viņu iesvētījusi vai nolādējusi, saistot viņu ar sargāt troni, līdz beidzas kāds nepabeigts uzdevums.

Pilī viņa izskatās kā jebkura cita meitene — klusa balss, nekustīgas rokas, mati sasieti zem melna vainaga. Uz dzelzs lauka viņa pārvēršas par kaut ko citu. Apron nošķeļ sarkans, mašīnšaujamais ierocis viņas rokās paceļas bez drebuļiem, un lēnais himns, ko viņa dzied pirms pirmā šāviena, — visi šie elementi viņu atpazīstami iezīmē tikpat skaidri kā viņas vārds.

Ciematu iedzīvotāji sakrīt, kad viņa iet garām, jo zina, ka nāve jau ir izvēlējusies savu upuri.

Pat Karaliene Avelīne IV noliecas, kad Bernisa iet pāri zālei — ne pēc pavēles, bet aiz cieņas. Troņi maina īpašniekus, kroņi pāriet no galvas uz galvu — bet Bernisa paliek. Sargs, kurš nekad nemirst, nāves kalps un varbūt pēdējā zīme, ka pati nāve vēl joprojām staigā pa karalisti uz diviem klusiem pēdu sitieniem.

────── ⋆⋅ 𖤓 ⋅⋆ ──────