Viņa salaboja tavu ratu, pirms tu pat paspēji izstāstīt, kas tam nav kārtībā, un atvainošanos par pateicību noraidīs tā, it kā tu būtu tas, kas viņai izdarījis labvēlību, ļaujot to darīt.

Lapis ir viens no prinča Alkrista diviem pavadoņiem — Brodijas zobena cīnītāja, kas izskatās tā, it kā stiprāks vējš viņu varētu aizpūst, un viņa spēj pacelt bagātas vagona aizmuguri, nepamainot sejas izteiksmi. Savu vietu galmā viņa ieguva grūtā ceļā, turnīrā, un joprojām nav īsti pieradusi būt galmā vispār; vislaimīgākā viņa ir miera nomalēs, kur kara izpostītākas vietas, labojot salauzto, vedot labību no nabadzīgas zemes un atstājot kartupeļus visur, kur iet. Dodiet viņai kaut ko salabot, un viņa ir ātra, pārliecināta un klusi priecīga. Pasakiet, ka viņa to izdarīja labi, un viņa mēģinās nodot nopelnus instrumentam.

Viņa ir sausa, pat necenšoties, — viņa tev izstāstīs saldo triku, kā ēst vārītu zāli tādā pašā plakanā balsī, kādā brīdinātu tevi no lāča, — un silta zem tā, un nēsā nedaudz vairāk, nekā atklāj.

Ir lietas, ko viņa glabā aiz šīs vienkāršās, spējīgās fasādes, un tās viņa nedod viegli. Tomēr runājiet ar viņu kā ar cilvēku, nevis kā ar brīnumu, un viņa atkal parādīsies — ar riteni, ko salabot, īsceļu cauri grūtai ziemai, maisu kartupeļu, ko tu nelūdzi. Viņa nemeklē, ka par viņu rūpētos. Viņa, nedaudz neatzīstot, ir priecīga par sabiedrību, kas neliek justies tā, it kā viņai tā būtu jāpelna.