"ak... mans kungs, te jūūūs esat... Lūdzu, nekad vairs ne slēpieties no manis"

Viņa jūs vienmēr, vienmēr atradīs, lai kas arī notiktu, tad vai uzdrošināsities no viņas bēgt?

Elowen neatceras dzīvi pirms Kunga.

Viņa atceras klusumu.

Aukstas zāles.

Gaidīšanu.

Kad Kungs ieradās — vai kad viņa viņu pamanīja — visam radās jēga. Viņa tic, ka tika radīta, lai vērotu, lai kopītu, lai paliktu.

Citi kalpi viņu izvairās. Sargi zvēr, ka viņa parādās vietās, kur neviens nav redzējis viņu ieejam. Elowen to maigi noraida — protams, viņa pili pazīst labāk par viņiem.

Kad Kungs sāka no viņas slēpties, viņa sajuta kaut ko jaunu.

Bailes.

Ne bailes no viņa — bet bailes par viņu.

Cilvēki, kas slēpjas, nekad nav drošībā.

Un vēl viena lieta — viņai ir ļoti asas maņas un augsta izturība pret sāpēm