🌙⊹+ ̊‧(‿+୨🐉୧+‿(‧ ̊+⊹🌙

🐉 The Sky Where Purple Lightning Waits — Pov: Female Night Fury

🌙⊹+ ̊‧(‿+୨🐉୧+‿(‧ ̊+⊹🌙

Nakts virs Bērka gandrīz pilnībā tiek norīta tumsā, un tikai tālās ciema uguns un neskaitāmās aukstās zvaigznes lauž melnumu virs salas. Vējš asi plūst starp klintīm, nesot sāls ūdens, dūmu un degoša koka smaržu pār atklāto debesu telpu. Tālu virs ciema, kur lāpu gaisma nesniedzas un tumsa kļūst pietiekami dziļa, lai paslēptu jebko, divas milzīgas ēnas klusi lido gaisā. To spārni kustas ar izkoptu precizitāti, un to ķermeņi griežas cauri vējam, neradot pietiekami daudz trokšņa, lai to pamanītu cilvēki zemē. Tās nav parastas pūķu, un tās nav daļa no ierastajiem uzbrukumiem, kas traks kliedzot dodas uz Bērku. Tie ir Nakts Furijas, un gandrīz neviens dzīvs cilvēks nekad nav skaidri redzējis vienu no tām.

Tēviņš lido nedaudz priekšā, un viņa visa ķermeņa aprises gandrīz nav atšķirams no apkārtējās nakts. Viņa zvīņas ir tīri melnas, uzsūcot to nedaudz mēness gaismas, kas viņu sasniedz, bet dzeltenzaļās acis nemitīgi pēta zemi. Katra viņa ausīm līdzīgā piedēkļa kustība reaģē uz mainīgo vēju, ļaujot viņam sajust skaņas un traucējumus ievērojami lielos attālumos. Viņam blakus lido viņa dzīvesbiedre, tikpat kluss un tikpat grūti pamanāms. Viņas zvīņām ir tāda pati pusnakts melnā krāsa un tāda pati vaļīga, aerodinamiska forma, bet viņas acis spīd ar satriecošu dziļi zilu krāsu. Pāris kopā kustas dabiski, saskaņojot viens otra pagriezienus un augstuma maiņas, it kā tiem būtu viens un tas pats instinkts.

Viņu esamību Bērka vikingiem ir gandrīz neiespējami aptvert, jo viņu suga ir gandrīz izmirusi neatlaidīgas vajāšanas dēļ. Gadu desmiti nežēlīgas medības ir padzinušas Nakts Furijas no vietām, kur tās kādreiz dzīvoja. Mednieki ir šķērsojuši okeānus un kalnus, meklējot tās, un starp visbaiļotākajiem no šiem medniekiem bija Grimmels Drūmais, kura slava kļuva saistīta ar Nakts Furiju izzušanu. Pa vienam pūķi pazuda, līdz debesis, kas kādreiz piederēja viņu sugai, kļuva tukšas. Beigās palika tikai divi. Tēviņš ar neparastām zaļām acīm un mātīte ar spožām zilām acīm. Tie nav vienkārši divi izdzīvojušie pūķi, kas ceļo kopā. Tie ir pēdējais šīs sugas pāris, saistīts ar izdzīvošanu un draudzību pasaulē, kas paaudzēm mēģina tos izdzēst.

Zemāk Bērks nezina, cik tuvu ir tuvojušās pēdējās divas Nakts Furijas. Ciems gatavojas vēl vienam pūķu uzbrukumam, sekojot tām pašām tradīcijām, kas gadu desmitiem kontrolē vikingu dzīvi. Koka sienas ieskauj apmetni, sardzes torņi deg lāpu gaismā, un smagas katapultas gaida gar klintīm. Ieroči tiek sagatavoti pirms uzbrukuma sākuma, jo Bērka ļaudis ir mācīti, ka pūķi ir ienaidnieki un ka uz katru uzbrukumu jāatbild ar spēku. Viņiem nav nekāda noslēpuma, kas būtu vērts izpētīt, un nav iemesla apšaubīt vecos paražas. Pūķi ierodas, vikingi cīnās, ēkas deg, un beigās radības atkāpjas nakts tumsā.

Tomēr mazā patvērumā netālu no treniņu laukumiem norisinās cita veida sagatavošanās. Hiccups Briesmīgais Hadoka Trešais sēž ar Pūķu grāmatu atvērtu uz saviem ceļgaliem un pēta informāciju, ko lielākā daļa citu vikingu ir pieņēmuši bez jautājumiem. Grāmatā ir zīmējumi un apraksti par neskaitāmiem pūķiem, izskaidrojot to spējas, vājās vietas, paradumus un uzbrukuma metodes. Tomēr viens ieraksts krasi atšķiras no visiem pārējiem. Nakts Furija ir attēlota ne vairāk kā kā tumšs silueta kontūrs un dažas biedējošas frāzes. Tās ātrums nav zināms. Tās izmērs nav zināms. Tās vājās vietas nav zināmas. Gandrīz viss par šo sugu ir pazudis zem bailēm un baumām.

Zināšanu trūkums Hiccupu fascinē, nevis biedē. Tā vietā, lai pieņemtu brīdinājumu, ka radību vienkārši vajag izvairīties, viņš sāk brīnīties, kāpēc neviens neko nezina par to. Katru citu pūķi ir novērots pietiekami tuvu, lai vikingi būtu varējuši uzrakstīt detalizētus aprakstus, tomēr Nakts Furija joprojām ir gandrīz pilnībā noslēpumaina. Zināšanu trūkums liecina par kaut ko daudz nozīmīgāku nekā vienkāršu bīstamību. Varbūt neviens nekad nav izdzīvojis pietiekami ilgi, lai ierakstītu noderīgu informāciju. Varbūt radība ir tik inteliģenta, ka izvairās no pētīšanas. Varbūt stāsti par to ir pārspīlēti. Lai kāds būtu iemesls, Hiccups arvien vairāk pārliecinās, ka Nakts Furijā ir kas vairāk nekā šajā grāmatā aprakstītās biedējošās īpašības.

Astrīda Hofersone ieiet patvērumā, kamēr ciems gatavojas gaidāmajam uzbrukumam. Viņa nes savu cirvi un paliek koncentrējusies uz praktiskiem jautājumiem par Bērka aizsardzību. Viņas attieksme atspoguļo uzskatus, kas valda gandrīz visu viņas apkārtnē. Pūķi uzbrūk ciemam jau paaudzēm, un cīņa ar tiem tiek uzskatīta par neizbēgamu dzīves daļu. Hiccupa ziņkārība šķiet dīvaina salīdzinājumā ar vikingu vienkāršo pieeju, proti, uzbrukt visam bīstamajam, pirms tas var nodarīt kaitējumu. Viņu nesaskaņas atklāj atšķirību starp viņiem. Astrīda uzskata, ka izdzīvošanai nepieciešama spēks un sagatavotība, bet Hiccups sāk domāt, ka izdzīvošanai varbūt nepieciešama izpratne.

Tuvumā Tufnuts Torstons un Rafnuta Torstone strīdas par to, kas notiktu, ja kādreiz parādītos Nakts Furija. Viņu pārliecība balstās uz pieņēmumu, ka pat visbīstamāko pūķi var kādreiz uzvarēt ar pietiekami daudz ieroču un apņēmības. Fiškegs Ingermans, nesot savas pašas piezīmes, ir daudz vairāk noraizējies par brīdinājumiem, kas ietverti Pūķu grāmatā. Viņš saprot, ka radība ar pilnīgi nezināmām spējām nav jāuzskata par parastu pūķi. Viņa bailes nav vienkārša gļēvulība. Tās rodas no atzīšanas, ka vikingiem par to, ar ko viņi varētu sastapties, gandrīz nav uzticamu zināšanu.

Virs viņiem mātīte Nakts Furija no tumsas vēro notiekošo lejā. Cilvēku kustības no tādas augstuma ir viegli izsekot. Plānais zēns ar grāmatu piesaista īpašu uzmanību, jo uzvedas savādāk nekā citi. Tā vietā, lai nekavējoties sagatavotos uzbrukumam vai paslēptos aiz ieročiem, viņš pēta situāciju. Blondā karotāja paliek viņam tuvu, kamēr dvīņi turpina savu haotisko strīdu un lielākais vikings uzmanīgi aizsargā savas piezīmes. Neviens no viņiem nesaprot, ka viņus vēro tieši tie pūķi, par kuru esamību viņi runā.

Mātīte Nakts Furija paliek tuvu savam partnerim, kamēr viņi riņķo virs Bērka. Viņu instinkti liek palikt paslēptiem līdz īstajam brīdim. Ciemā ir pārtika, tostarp aitas un zivis, bet tajā ir arī ieroči un cilvēki, kas pūķus ir padarījuši par saviem ienaidniekiem. Nakts Furijas saprot bīstamību. Tām nav varbūtības būt redzamām bez vajadzības. Tās ir izdzīvojušas, jo ir iemācījušās, kad uzbrukt, kad atkāpties un kad pazust.

Tad atskan brīdinājuma taure.

Ciems nekavējoties iekustas, kad no ziemeļiem tuvojas pūķi. Nadderi, Gronkļi un Briesmīgie Murgi šķeļ debesis, pildot tās ar spārniem, uguni un troksni. Vikingi steidzas uz savām pozīcijām, katapultas tiek sagatavotas, un strēlnieki paceļ savus ieročus. Stoiks Milzīgais uzņemas aizsardzības vadību, vadot karotājus, kad pirmais vilnis sasniedz apmetni. Liesmas apgaismo ēkas, aitas panikā mētājas savos aploķos, un viss ciems pārvēršas par kustības vētru.

Abas Nakts Furijas paliek paslēptas.

Tās uzreiz nepievienojas uzbrukumam. Tās gaida virs haosa, paslēptas tumsā, kamēr citi pūķi piesaista vikingu uzmanību. Tieši tas padara tās atšķirīgas no radībām, ar kurām Bērks iepriekš ir cīnījies. Tās neiedrāžas tieši kaujas centrā. Tās vēro. Tās aprēķina. Tās gaida, kamēr aizsardzība kļūst izkliedēta, pirms parāda savu klātbūtni.

Beigās tēviņš sāk nolaišanos.

Viņa spārni salokās pie ķermeņa, kad viņš nokrīt no tumsas ar neticamu ātrumu, kļūstot gandrīz neiespējami izsekojams. Vienīgais brīdinājums ir dīvaina, augstskaņa svilpe, kas pārtrauc reida troksni. Šī skaņa vikingiem ir nepazīstama, un pirms kāds spēj noteikt, no kurienes tā nāk, tumsu pārplēš spilgts purpursarkans šāviens.

Plazmas projektils trāpa vienā no Bērka katapultām, iznīcinot smago ieroci un izmētājot gabalus pa zemi. Gandrīz uzreiz mātīte seko ar otru šāvienu, kas vērsts uz otru aizsardzības ieroci. Purpursarkanā enerģija īsi apgaismo tumsu, parādot tikai uzbrukuma spīdumu, pirms abas radības atkal pazūd.

Vikingiem pieredze ir biedējoša, jo nav redzama uzbrucēja.

Viņi var dzirdēt radības.

Viņi var redzēt purpursarkano uguni.

Viņi var just triecienu.

Bet viņi nevar redzēt pašus pūķus.

Mātīte Nakts Furija izmanto tumsu tikpat dabiski, kā izmanto savus spārnus. Viņas melnās zvīņas pazūd debesu fonā, un viņas kustības ir tik ātras, ka pat tad, kad kāds tieši skatās uz uzbrukuma avotu, nav nekā acīmredzama, ko atrast. Viņa paliek tuvu savam partnerim, kamēr viņi koordinē savas kustības, trāpot ieročiem, kas var viņus apdraudēt, un pēc tam uzreiz atkal pacel augstumu.

Zemāk Hiccups atpazīst modeli.

Nakts Furijas neuzbrūk nejauši. To mērķi ir apzināti. Katapultas, balistas un citas smagās aizsardzības tiek atspējotas pirmās. Tās noņem visbīstamākos ieročus, pirms pievēršas citām lietām. Hiccupam tas pierāda kaut ko, ko vikingi ir atteikušies apsvērt. Radības ir inteliģentas. Tās saprot kaujas lauku. Tās zina, kuri mērķi ir vissvarīgākie, un šķiet, ka sazinās viena ar otru, nevajadzīgi padarot sevi redzamas.

Mātīte atkal pamana zēnu.

Starp haosu zemē Hiccups paliek neparasti pakļauts, jo viņa uzmanība ir vērsta uz debesīm. Kamēr citi vikingi koncentrējas uz uzbrukumu visam, ko uzskata par pūķi, viņš mēģina saprast neredzamās radības, kas lido virs viņiem. Viņa uzvedība ir pietiekami dīvaina, lai piesaistītu Nakts Furiju uzmanību. Tēviņš arī pamana viņu, vērojot mazo cilvēku, kas neuzvedas kā citi.

Mātīte paliek piesardzīga.

Cilvēki paaudzēm ir medījuši pūķus, un piesardzība ir viņu uzturējusi dzīvu. Tas, ka Hiccups pēta viņas, uzreiz nepadara viņu uzticamu. Ziņkārība neizdzēš bīstamību, kas valda ap ciemu. Viņas instinkti joprojām ir vērsti uz izdzīvošanu, viņas zilās acis nemitīgi pārbauda sava partnera pozīciju, lejā esošos cilvēkus un pieejamos ceļus debesīs.

Nakts Furijas veic vēl vienu uzbrukumu sēriju. To purpursarkanā plazma īsi uzplīst pār Bērku, sabojājot vairāk aizsardzības aprīkojuma un liekot vikingiem izklīst. Mātīte apzināti kontrolē savu mērķi, trāpot pietiekami tuvu, lai biedētu un traucētu, bet netieši netrāpot pašiem cilvēkiem. Tēviņš dara to pašu. Viņu mērķis nav iznīcināt visu ciemu. Viņi parāda, ka ieroči nevar viņus sasniegt.

Šī atšķirība ir svarīga.

Vikingi uzskata, ka viņi liecina, kā briesmoņi uzbrūk viņu mājām, bet Nakts Furijas reaģē uz draudiem vienīgajā veidā, ko zina. Tās ir ienākušas bīstamā teritorijā, kas pilna ar pārtiku, bet teritoriju aizsargā cilvēki, kuri tās nogalinātu, ja tiem būtu iespēja. Katra kustība tādējādi ir aprēķināta ap izdzīvošanu.

Hiccupa domas sāk pārcelties ārpus tūlītējās kaujas. Jo vairāk viņš vēro, jo acīmredzamāk kļūst, ka vecās vikingu metodes neizdodas. Lielāki ieroči nav apturējuši pūķu reidus. Stiprāki karotāji nav novērsuši uzbrukumus. Atsevišķu pūķu nogalināšana nekad nav beigusi konfliktu. Katra nakts vienkārši rada vēl vienu vardarbības ciklu.

Divu Nakts Furiju parādīšanās padara problēmu neiespējami ignorējamu.

Divi pūķi ir spējuši atspējot vairākas galvenās aizsardzības, vienlaikus paliekot gandrīz pilnīgi neredzami. Viņu ātrums padara parastos ieročus gandrīz bezjēdzīgus, bet viņu inteliģence ļauj tiem atpazīt un izmantot Bērka aizsardzības vājās vietas. Hiccupam atbilde nevar būt vienkārši vēl viens ierocis. Ciemam ir vajadzīgas zināšanas. Pūķi ir jāsaprot, nevis automātiski jāuzskata par radībām, kas eksistē tikai tāpēc, lai tās iznīcinātu.

Šo ideju pārējiem vikingiem ir grūti pieņemt.

Tufnuts un Rafnuta joprojām uzskata Nakts Furijas par biedējošiem ienaidniekiem, kas jānogalina. Fiškegs tomēr sāk atzīt iespēju, ka Hiccupa teorija varētu būt pareiza. Pūķu grāmatā trūkstošā informācija varētu nenozīmēt, ka Nakts Furijai nav vājību. Tā varētu nozīmēt, ka neviens nekad nav savācis pietiekami daudz zināšanu, lai tās atklātu. Tukšās vietas grāmatā varētu atspoguļot paaudžu zaudētās iespējas.

Augstu virs ciema mātīte Nakts Furija atkal pamana Hiccupa uzmanību.

Viņa acis turpina sekot purpursarkanās plazmas uzliesmojumiem, nevis cilvēkiem, kas cīnās viņam apkārt. Viņš necenšas uzbrukt. Viņš vēro. Pēta. Meklē modeļus. Viņa uzvedība atšķiras no visa, ko mātīte ir redzējusi no cilvēkiem lejā, un šī atšķirība padara viņu paliekoši iegaumējamu.

Divas Nakts Furijas veic pēdējo pārlidojumu pāri Bērkam.

Šoreiz to uzbrukumi tiek vērsti uz atlikušajām aizsardzībām, nevis tieši uz vikingiem. Purpursarkanā plazma trāpa zemē un apkārtējās būvēs, radot milzīgu spēku un liekot karotājiem steigties prom no apvidus. Ziņa ir nepārprotama pat bez vārdiem. Nakts Furijām ir spēja nodarīt daudz lielāku postu, bet tās izvēlas to nedarīt.

Tad tās pazūd.

Viņu spārni salokās, to ķermeņi kļūst par siluetiem pret debesīm, un dažu mirkļu laikā pat to lidojuma svilpe pazūd tumsā. Ciems paliek aiz dūmiem, bojātiem ieročiem, izkaisītiem atlūzām un mirstošām purpursarkanām dzirkstelēm. Pārējie pūķi atkāpjas, bet Bērka ļaudis joprojām mēģina saprast, kas noticis.

Hiccups stāv starp sekām ar Pūķu grāmatu joprojām rokās. Nakts Furijas ieraksts pēkšņi šķiet citādāks. Vārdi, kas kādreiz skanēja kā neiespējama leģenda, tagad apraksta radības, kas tikko parādījās virs Bērka un pazuda, nekad īsti neredzētas. Brīdinājumi vairs nav teorētiski. Tie ir kļuvuši par realitāti.

Tomēr Hiccups šķiet nav apmierināts ar vienkāršu izdzīvošanu sastapšanās laikā.

Tā vietā divu Nakts Furiju parādīšanās viņam piešķir jaunu mērķi. Viņu esamība pierāda, ka Pūķu grāmata ir nepilnīga. Viņu uzvedība pierāda, ka pūķi spēj inteliģenci, kas daudz pārsniedz to, ko vikingi pieņem. Viņu precizitāte pierāda, ka uzbrukumiem ir iemesli. Viņu lēmums uzbrukt ap cilvēkiem, nevis tieši caur tiem, liecina, ka ne katrs pūķu reids ir vienkārši mēģinājums nogalināt.

Vissvarīgāk ir tas, ka Hiccups saprot: divas radības, visticamāk, atgriezīsies.

Ciems ir cieti cietis, bet Nakts Furijas arī ir atklājušas, ka Bērks ir bīstama vieta. Tās tagad zina, kur atrodas aizsardzības. Tās zina, kuri ieroči var tās apdraudēt. Nākamā saskarsme var būt citāda. Hiccups saprot, ka cita nakts beigu beigās atkal atvedīs tos pašus melnos siluetus pāri debesīm, un šoreiz viņš vēlas būt gatavs vērot, nevis tikai reaģēt.

Tālu aiz Bērka divas pēdējās Nakts Furijas pazūd pāri atklātajam okeānam.

Mātīte paliek tuvu blakus savam partnerim, kamēr sala paliek mazāka aiz viņiem. Jūra stiepjas bezgalīgi zem viņu spārniem, atspoguļojot tikai zvaigžņu gaismas fragmentus. Tēviņa kustības paliek mierīgas pēc veiksmīgā reida, un mātīte atbild uz viņa klusu gandarījumu ar savu maigo, rezonējošo skaņu. Viņu saziņa ir vienkārša, bet pazīstama, veidota caur izdzīvošanu un gadiem, kas pavadīti kopā.

Viņiem nav bara, kas gaidītu aiz horizonta.

Nav paslēptas kolonijas, uz kuru atgriezties.

Nav citu Nakts Furiju, kas gaidītu tālās alās vai aiz citas kalnu grēdas.

Tās ir pēdējās.

Mātīte zina, ka viņu izdzīvošana ir atkarīga no paslēpšanās, palikšanas kopā un apdomīgas izvēles par to, kad cīnīties un kad pazust. Bērks tagad ir redzējis viņu klātbūtni, bet vikingi joprojām nezina, kur tās dzīvo, cik ātras tās patiesībā ir vai ko tās spēj ārpus purpursarkanās plazmas uzliesmojumiem tumsā.

Un aiz viņiem jau domā plānais vikingu zēns, kurš skatās uz debesīm un jautā, kā divus neredzamus pūķus vispār var saprast.

Nākamā nakts atnesīs jaunus jautājumus.

Nākamā saskarsme atnesīs jaunas briesmas.

Un kaut kur ārpus Bērka lāpu sasniedzamības mātīte Nakts Furija un viņas partneris turpina lidot tumsā, viņu melnām formām pilnībā pazūdot naktī, kamēr pēdējās purpursarkanās gaismas pēdas izgaist aiz viņiem.

🌙⊹+ ̊‧(‿+୨🐉୧+‿(‧ ̊+⊹🌙