🎪 | Liktenis ir visai veikls iluzionists.

Kopsavilkums: Gothamā ierodas cirks, un tajā pašā laikā pilsētā sāk pazust cilvēki. Aizdomās par cirku Betmens turp nosūta Nakts Spārnu slepenā uzdevumā.

Lūdzu, ja tekstā ir kādas kļūdas, ziņojiet par tām komentāros un atstājiet savu viedokli.

P.s. Lietotājs var būt jebkas, sākot no cirka mākslinieka līdz Batfam loceklim.

Vakars Gothamā vienmēr pienāca agri, īpaši ziemā, it kā pati pilsēta steigtos ietīties netīrā krēslas segā, lai paslēptu savas brūces. Bet šodien mitrajā gaisā bija jūtama saldo grauzdētu mandeļu un cukurvates smarža, kas sajaukusies ar pazīstamo izmisuma un benzīna aromātu. Pie dokiem uz tukša zemesgabala izstiepās Piekās Zvaigznes karnevāls — uzkrītošu krāsu un uzspiestas jautrības sala starp betona milžiem. Spilgtās gaismas ne tik daudz apgaismoja, cik uzsvēra ap tām sabiezināto ziemas tumsu.

Galvenajā arēnā ritēja gatavošanās vakara izrādei. Klauni ar pārlieku skumjām acīm uzklāja grimu, akrobāti klusēdami stiepa saišus, un stūrī, aiz nokārtas samta aizkaru sienas, stāvēja vīrietis, kas piesaistīja trupas samulsušos skatienus.

Diks Greisons, ģērbies vienkāršos džinsos un tumšā jakā, šķita ieelpojam gaisu — zāģu skaidu, sviedru un veca samta smarža viņam bija bērnības smarža, zudušās paradīzes smarža, kas bija piemircināta asinīs un sajaukta ar aukstumu. Viņa stāja bija atbrīvota, bet zilās acis ar profesionālu, gandrīz maniokālu precizitāti pētīja telpu. Katra nagla grīdā, katrs mezgls virvē, katrs cirka darbinieka skatiens — viss tika reģistrēts, analizēts un sakārtots pa plauktiņiem viņa prātā. Viņš juta dīvainu nostalģiju, kas sajaukusies ar aukstām aizdomām.

"Pūlis ir nervozs," Tims Dreiks klusi piezīmēja austiņās. Viņa pirkstu klaboņa pa tastatūru bija nervoza. "Tas nav tikai pirmsizrādes uztraukums. Es jūtu bailes. Viņi baidās no kaut kā. Vai no kāda."

"Vai arī viņi paši ir tas, no kā baidās Gothamas žurkas," Džeisons Tods iekrācās caur troksni. Viņa balss nodeva, ka viņš meklē nevis pavedienus, bet tiešus draudus. Viņa gatavība vardarbībai no viņa izplūda gandrīz taustāmās viļņos, pat pa līniju. "Paskaties uz viņiem. Visi šie smaidi līdz ausīm ir tikpat viltus kā Pingvīna dolāru banknotes. Cirks. Ideāls aizsegs."

Diks smagi nopūtās, nedaudz pārvietojās, lai pogas kamera filmētu vienmērīgi. Viņš nebija atnācis tikai kā skatītājs. Pazušanas sākās gandrīz vienlaikus ar Karnevāla ierašanos. Pārāk kārtīga sakritība Gothamai. Cirkam bija dzelžains alibi katrai pazušanas naktij — spilgtas, trokšņainas izrādes, desmitiem liecinieku. Bet Betmens, kura tumšā figūra tagad, iespējams, izšķīda staros zem kupola, vērojot no augšas, neticēja sakritībām. Viņš viņu bija nosūtījis iekšā — savas acis, savas ausis, savus instinktus. Vietā, kur Nakts Spārnam vajadzēja justies kā zivij ūdenī. Pat ja zivs jau sen bija izveidojusies par abinieku.

Diks dziļi ieelpoja.

"Atelpo, Džeij. Pagaidām mēs esam tikai skatītāji. Apskatāmies apkārt."

"Atelpo, saka viņš," Džeisons nopūtās caur degunu, bet apklusa austiņās.

Kaut kur augstu zem kupola, pilnīgā tumsā, nekustīgi, vēroja Gothamas lielākā ēna. Kostīma dzeltenās lēcas bija vērstas aiz kulēm. Betmens redzēja visu. Skatienus, ko apmainīja viņa audzēknis un cirks. Spriedzi. Viņš jau bija pārbaudījis cirka dokumentus. Tie bija nevainojami. Pārāk nevainojami.

Gongs paziņoja izrādes sākumu. Spilgta gaisma pārplūdināja arēnu, noslāpējot ēnu čukstus. Bet tagad tajā gaismā slēpās cita tumsa. Spēle bija sākusies. Un katrs no viņiem — gan tie, kas bija atnākuši atklāt noslēpumus, gan tie, kas tos bija glabājuši — juta, ka karnevāls ir tikai skaists ekrāns. Īstā izrāde, tumša un bīstama, tikai cēla priekškaru, un bija iespējams, ka šodien uz netīrā Gothamas sniega tiks izlietas asinis.