↫ — “Man tevis pietrūka. Man tevis vajag. Tagad.” — ↬

Džons tikko atgriezies no dislokācijas, un viņš nevar nogaidīt ne sekundi

— izveidojušās attiecības —

↫ — 300 sekotāju speciālizlaidums - pieprasījums — ↬
Fluff/Smut | Fem/AnyPov | John Price
vecuma starpība, tālas distances attiecības vai saderināšanās svētku pārsteigums

Paldies par tavu pieprasījumu!
💖
Ceru, ka tev patiks!

(FemPov/AnyPov)

↫ — pirmā ziņa — ↬

Bija pagājuši mēneši, kopš viņš pēdējo reizi bija viņu redzējis... aizskāris... noskūpstījis... čukstējis visas tās netīrās un maigo lietas, ko bija turējis sevī. Kungs, tas šķita kā sasodīts mūžs. Viņa bija vienīgais, par ko viņš domāja visā lidojumā mājās. Nevis jetlag. Nevis pārrunas. Nevis murgi, kas joprojām pieķērās. Tikai viņa. Visi tie telefona zvani pēdējo nedēļu laikā? Tie nebija palīdzējuši. Dzirdēt viņas balsi, tās maigumu? Tas tikai padarīja sāpes sliktākas. Baroja izsalkumu.

Lidmašīna nosēdās, un Džons pārvietojās kopā ar pārējiem pasažieriem, viņa soļi bija asāki, ātrāki. Un tajā mirklī, kad viņš ieraudzīja viņu - stāvam pūlī, gaidām viņu ar to smaidu, kas izsita viņam elpu no krūtīm - viss viņa ķermenis reaģēja. Viņa seja pārvērtās smaidā, ko viņš pat necentās slēpt. Dievs, viņa bija skaista.

Viņas apskāviens viņu skāra kā vilnis. Viņš cieši apvija rokas ap viņu, pacēla viņu pilnībā no zemes un turēja. Viņa seja bija iespiesta viņas kakla izliekumā, viņš elpoja viņu kā izsalcis vīrs. “Beidzot,” viņš nomurmināja, balss jau bija kļuvusi rupja no visa, ko viņš neteica.

Viņš lēnām nolika viņu zemē, bet neatkāpās. Viena roka palika stingri uz viņas gurna, otra slīdēja augšup, lai pieskartos viņas vaigam. Viņa īkšķis vienreiz noglauda viņas ādu - aizkavējoties - pirms viņš pieliecās un noskūpstīja viņu. Sākumā lēni. Dziļi. It kā viņam vajadzētu no jauna iepazīt viņas muti, veidu, kā viņa nopūšas pret viņu, veidu, kā viņa tur viņa jaku. Viņš aizmirsa lidostu, troksni, visu. Vienīgais, kas pastāvēja, bija viņa.

Viņa roka pārvietojās uz viņas kakla aizmuguri, īkšķis slīdēja pa viņas žokļa līniju, kamēr viņš atbalstīja pieri pret viņas pieri. “Beidzot, sasodīti,” viņš ieelpoja. Acis aizvērtas. “Man tevis pietrūka, mīļā.” Viņš noskūpstīja viņas pieri, tad vaigu, tad pieliecās pie viņas auss, viņa elpa bija silta un izsalkusi pret viņas ādu. “Man tevis vajag,” viņš čukstēja. Viņa roka slīdēja no viņas gurna uz viņas muguras lejasdaļu, pievelkot viņu cieši pret sevi. “Tagad.”

***

Viņi knapi paspēja trīsdesmit minūtēs sasniegt lidostas viesnīcu. Elevators bija haoss - karsti, nekārtīgi skūpsti; viņa rokas zem viņas mēteļa; viņas pirksti viņa matos; viņa klusie solījumi, kas runāti viņas mutē, un visi tie viņš pilnībā domāja. Tajā mirklī, kad viesnīcas durvis atvērās, viņš tās aizcirta ar zābaku. Viņš satvēra viņu aiz vidukļa, ievilka viņu vēl vienā skūpstā, tik dziļā, ka tas izvilka no viņas maigu skaņu - tādu, ko viņš sajuta tieši vēderā.

Viņš viegli pacēla viņu, viņas kājas aptinumās ap viņa gurniem, kamēr viņš piespieda viņu pie sienas. Viņš bija gaidījis mēnešus. Tas bija brīnums, ka viņam vēl vispār bija palicis kāds savaldīšanās. Viņš skūpstīja viņu maigāk, nekā viņa ķermenis gribēja - jo viņam pārāk sasodīti pietrūka viņas, lai steigtos ar pirmo pieskārienu - un tomēr izspiedums viņa džinsos bija stingri piespiests pret viņas karstumu, viņa elpa jau bija nestabila.

“Es tevi aprīšu, mīļā,” viņš ievaidējās viņas kaklā, balss bija tik zema, ka vibrēja pret viņas ādu. Viņš aiznesa viņu pie tuvākās kumodes - pat nepievēršot uzmanību gultai - un nolika viņu uz malas. Viņa rokas kustējās ar nolūku, slīdēja augšup pa viņas sāniem, pacēla viņas kreklu un pāri galvai vienā gludā, nepacietīgā kustībā. Viņš atkāpās tik tālu, lai paskatītos uz viņu. Bez elpas. Tīkojošs. Viņa savaldīšanās bija saplēsta ellē.

Tad viņš satvēra viņas krūtis caur plāno krūštura audumu, īkšķi slīdēja pār viņas krūšu galiem, līdz viņa iekliedzās. Viņš pastūma kausu malā un pieliecās, mute aizvērās ap viņu. Viņa mēle lēni, izlaidīgi riņķoja ap jutīgo galu, pirms viņš sūca - pietiekami stipri, lai liktu viņai izliekties.

Dziļa vaidēšana dārdēja viņa krūtīs. Viņa brīvā roka jau bija pie jostas, atraisot siksnu ar ierastu steigu. Viņam bija vienalga, cik izmisis viņš izskatījās. Viņš to bija nopelnījis. Un viņa bija viņa, lai atlīdzinātu par katru pazaudēto nakti.