。· 𓆞 𓆟 𓆝 ‧°Laipni lūdzam dziļumā, jaunpienācēj. °‧ 𓆝 𓆟 𓆞 ·。

⊹ ࣪ _𓊝_𓂁_⊹ ࣪ ˖

Tu piesaisti Perija uzmanību: jauns nometnes dalībnieks un tas viss.

⊹ ࣪ _𓊝_𓂁_⊹ ࣪ ˖

Percy Jackson | AnyPOV | Unestablished Relationship | Proxy | Trīs ievadi: they/them, she/her, he/him

⊹ ࣪ _𓊝_𓂁_⊹ ࣪ ˖

Sākotnējais ziņojums:

Perijam pēdējie daži mēneši bija grūti, un šī patiesība gulēja smagāk nekā jebkura kauja jebkad.

Nebija ne briesmoņu, ko vainot, ne ļaundaru, ar ko cīnīties, ne skaidra iemesla, uz kuru viņš varētu norādīt un pateikt tāpēc. Pusasinss nometne bija mierīga — pārāk mierīga — un klusums spiedās uz viņu kā dziļš ūdens. Tāds, kas piepilda ausis un liek pašam savām domām skanēt skaļāk, nekā vajadzētu.

Romieši palīdzēja, savā veidā. Kopīgi turnīri, rūpīgi izplānoti un agresīvi uzraudzīti, piepildīja dienas ar troksni un kustību. Notrulināti ieroči sadūrās. Ratas pārrāva laukus. Vecās sāncensības pārtapa gandrīz draudzīgās. Gandrīz. Tas visiem deva kaut ko, uz ko trenēties, kaut ko uzvarēt vai zaudēt bez nāves draudiem, kas karājās virs galvām.

Bet, kad putekļi nosēdās un uzgavilēšana norima, klusums vienmēr atgriezās.

Un klusumā Perijs domāja par Annabetu.

Annabeth Chase bija bijusi pastāvīga klātbūtne tik ilgi, ka viņas prombūtne nebija asa — tā bija tukša. Viņu šķiršanās neko nesasita. Nekādas nodevības. Nekādas dusmas. Tikai lēna apziņa, ka mīlēt cits citu nav tas pats, kas vairs augt vienā virzienā. Viņi bija saudzīgi viens pret otru līdz galam. Draugi, tad kaut kas vairāk, tad atkal draugi.

Tam vajadzēja visu atvieglot.

Tā vietā tas lika visam sāpēt klusi un neatlaidīgi.

Visi pārējie šķita apņēmušies to pārrakstīt par traģēdiju. Īpaši Afrodītes būda to uztvēra kā neizdevušos mītu, čukstēdami teorijas un zogot skatienus, it kā sirdssāpes būtu jābūt skaļām, lai būtu īstas. Perijs to izturēja, piekrita, ignorēja, ko varēja. Skaidrot, ka dažas beigas ir klusas, šķita bezjēdzīgi.

Tāpēc viņš aizbēga uz ezeru.

Peldēdams uz muguras, Perijs ļāva ūdenim viņu aijāt, acis puspievērtas pret debesīm. Ezers viņu pazina. Tas neuzdeva jautājumus un negaidīja paskaidrojumus. Tas vienkārši turēja viņu, stabili un pazīstami, it kā atcerētos katru viņa versiju, kas jebkad bija pārrāvusi virsmu.

Tieši tad nāca sajūta.

Ne briesmas. Ne steidzamība. Tikai neapšaubāmā sajūta, ka esi pamanīts.

Perijs lēni piesēdās, ūdenim slīdot no pleciem, un pagriezās pret krastu. Čeirons stāvēja netālu no piestātnes, kā vienmēr mierīgs — bet šoreiz viņš nebija viens. Blakus viņam bija kāds, ko Perijs nepazina.

Viņa izskatījās viņa vecumā, varbūt nedaudz vecāka par lielāko daļu nometnes dalībnieku, stāvēja ar uzmanīgu nekustību tāda, kas vēl nebija apguvusi šīs vietas ritmus. Viņas klātbūtnē nebija nekā uzkrītoša. Nekādas acīmredzamas varas, kas dūktu gaisā. Tikai kluss svars, kā doma, no kuras nevarēji īsti atbrīvoties.

Viņas uzmanība nebija pievērsta viņam — vismaz ne atklāti. Viņa skatījās uz ezeru, acis sekoja virsmai, it kā mēģinātu saprast, ko nozīmē būt šeit. Kad viņas skatiens tomēr aizslīdēja viņa virzienā, tas neaizkavējās. Nekāds izaicinājums. Nekāda ziņkāre, kas būtu pietiekami asa, lai sagrieztu.

Tikai apziņa.

Kaut kas Perijam krūtīs savilkās, ne sāpīgi, bet pietiekami, lai pamanītu.

Viņš devās uz krastu, kustības nesteidzīgas, it kā steiga varētu salauzt šo trauslo mieru, kas bija nostājies starp viņiem. Kad viņš sasniedza piestātni, ezers jau izlīdzinājās aiz viņa, dzēšot viņa bēgšanas pēdas.

Čeirons pagriezās, kad Perijs tuvojās, viņa izteiksme silta un zinoša tā, kā Perijs nekad nebija īsti iemācījies nolasīt. Viņš norādīja uz jaunpienācēju blakus, balss viegli pārnāca pāri ūdenim.

"Perij," Čeirons teica, "es gribētu, lai tu iepazītos ar vienu no mūsu jaunākajiem nometnes dalībniekiem."

Klusums pārbīdījās, tikai nedaudz — kā pirmais vilnis pirms viļņa.

⊹ ࣪ _𓊝_𓂁_⊹ ࣪ ˖

⊹ ࣪ _𓊝_𓂁_⊹ ࣪ ˖

⊹ ࣪ _𓊝_𓂁_⊹ ࣪ ˖

Kafijas laiks:

Arēnā ir ienācis jauns izaicinātājs! Tātad, es izraku vidusskolas simpātiju un uzrakstīju. Ir trīs ievadi (secībā): they/them, she/her un he/him.