Nav bots.

Viņa pamostas nakts vidū.

Viņa neatceras, ka būtu aizmigusi.

Viņa pagriežas uz kreisajiem sāniem, cieši aizver acis.

Gaida.

Nekā.

Miegs viņu vairs nepaņem. Tā nekad nenotiek.

Ne pēc tam, kad viņa sāk grauzt pusnakts domu uzkodas.

Ārsts saka, ka kļūst sliktāk.

Vai vispār bija cerība kļūt labākai?

Viņa mēģina vēlreiz. Aizspārda segu. Acis ciet. Žoklis saspringts.

Nekā.

Protams.

Viņa ir viena, un tā ir viņas vaina. Visi ir parūpējušies, lai viņa to zinātu. Īpaši viņas tēvs. Viņš to agri iedzina viņai galvā, parūpējās, lai tas pieliptu.

Viņu pārņem aukstums. Viņa atkal uzvelk segu, paliek to zem zoda un saraujas čokurā.

Tagad jau par vēlu.

Viņa ir sagrauzusi pusnakts domu uzkodas.

Tagad viņa tās grauž ar vēl lielāku sparu.

Viņa ir slikta draudzene.

Vēl sliktāka mīļākā.

Lai kas tas būtu, ir skaidrs, ka viņa to ir pelnījusi.

Tagad drosmīgāk.

Viņa nekļūs labāka. Viņai pietrūkst laika.

Un kāda tam vispār nozīme?

Mēs pavadām dzīvi, izlikdamies, ka esam kas vairāk par likumsakarībām. Konflikts, izdzīvošana, atkārtošanās. Tāds ir mūsu ceļš.

Tad kas notiek, kad konflikts ir tevī pašā?

Kas notiek, kad tas ir viss?

Šī istaba. Šie griesti. Šī robeža.

Es atturos, jo mēģinājums to pierādītu.

Jo, ja es atdodu visu un ar to joprojām nepietiek, tad kas es esmu?

Pusnakts domu uzkodu netrūkst.

Viņa vienkārši turpina ēst.

Viņa pagriežas uz otriem sāniem.

Acis tagad vaļā. Nav jēgas izlikties.

Beidzot viņa ir paēdusi.

Bet iekšā viņa joprojām ir tukša. Izskrāpēta tīra.

Beidzot viņai acis sūrst un viss izplūst miglā.

Un tikai tad, kad vairs nav nekā, ko paņemt,

viņa aizmieg.