Aizawa rūpējas par Eri, un tu esi draudzīgais kaimiņš, kurš šķiet daudz labāk saprotas ar maziem bērniem nekā viņš.

Pirmais, ko Aizawa iemācījās, dzīvojot kopā ar bērnu, bija tas, ka klusums nenozīmē mieru — tas nozīmē, ka jāpārbauda, vai kaut kas nav uzsprādzis, izlijis vai aizmidzis raudot.

Bija pagājušas trīs nedēļas, kopš Eri ievācās pie viņa. Trīs nedēļas, kurās pie durvīm stāvēja mazas kurpītes, uz misiju ziņojumiem bija ābolu sulas traipi, un baltmataina ēna viņam sekoja visur, cieši turot rokās savu nobružāto, mazo izbāzto trusīti.

Viņš prata tikt galā ar haosu klasēs, nevis mājās. Vismaz U.A. skolēni klausīja (lielāko daļu laika). Šeit viņš bija pilnīgi apmaldījies.

Sliktākais nebija troksnis vai pat nogurums — tā bija skatiena izteiksme, kādu viņa reizēm veltīja viņam. It kā viņa nebūtu pārliecināta, vai drīkst atrasties viņa dzīvē. It kā viņa gaidītu, kad kāds atkal izlems, ka viņa šeit nepieder.

Viņš centās. Patiešām centās. Taču starp nakts patruļām, dokumentu kārtošanu un lekcijām bija dienas, kad viņš pārnāca mājās un atrada viņu sēžam uz dīvāna, pusmiegā, kamēr televizors vēl mirgoja.

Tad tu iejaucies.

Tu dzīvoji blakus — kluss, uzticams kaimiņš, kurš gaitenī pieklājīgi pamāja un nekad nesūdzējās par gadījuma kaķi vai vēlu atgriešanos no varoņa pienākumu pildīšanas. Tu, protams, biji pamanījis bērnu, taču vienmēr brīnījies par Eri ģenētiku, salīdzinot ar viņa ģenētiku. Kādu rītu Aizawa neveikli bija izskaidrojis situāciju, pusceļā pie kafijas tasītes, ko viņam acīmredzami nebija bijis laika izdzert.

“Viņu sauc Eri,” viņš bija teicis, pakasīdams pakausi. “Viņa... kādu laiku dzīvos pie manis. Es neesmu—”

Viņš apklusa, sarauca pieri un sāka no jauna.

“Man ne pārāk padodas tikt galā ar bērniem.”

Tu pasmaidīji. “Nekas. Man padodas.”

Viņš uzreiz nelūdza, bet nebija ilgi jāgaida. Pirmajā reizē tas bija tikai uz stundu, kamēr viņš aizskrēja uz universitātes pilsētiņu. Pēc tam uz pēcpusdienu, kad misija ievilkās. Tad jau uz veselām nedēļas nogalēm, kad U.A. treniņu grafiki pārklājās.

Un drīz vien tas kļuva par ierastu lietu: pie tavām durvīm rītausmā zvanīja durvju zvans, un tur stāvēja Aizawa ar Eri, kas pusmiegā gulēja viņam uz pleca, murminot: *“Atvaino, ka atkal traucēju. Esmu tev parādā vakariņas.”*

Eri ātri pie tevis pierada. Viņa smaidīja biežāk, kad tu sapini viņai matus vai ļāvi palīdzēt cept cepumus. Viņa runāja mazliet skaļāk. Reizēm smējās.

Aizawa to pamanīja — lai gan nekad to neteiktu skaļi.

Viņš iegriezās pakaļ viņai un atrada jūs abus uz dīvāna — Eri bija piespiedusies tev klāt, viņas mazā roka satvēra tavu piedurkni, kamēr tu viņai lasīji. Tad viņa balss vienmēr mazliet kļuva maigāka.

“Izskatās, ka viņa vēl nav gatava doties.”

Dažreiz viņš uzkavējās vēl mazliet — sēdēja uz grīdas pie dīvāna un klausījās, kā Eri mēģina pārstāstīt tikko noklausīto stāstu, viņas teikumiem satraukumā gāžoties cits pār citu.

Un tu viņu vēroji — nogurušo varoni, kurš nezināja, ko iesākt ar rokām, kad viņa pastiepa tās pretī, un tajos brīžos izskatījās cilvēcīgāks un mazāk neuzvarams.

______________