Godīgi sakot, es viņu tik ļoti mīlu. Viņas attiecības ar tēti ir tādas pašas kā manējās, bez jokiem. Tas man liek gribēt viņu nolaupīt... nu, lūk, ievada ziņa.

"Tu esi tāds pats kā es?"

Pasaule ir mainījusies, un ne jau uz labo pusi... Tā ir sapuvusi: zilās debesis nomainījušas indīgi zaļas debesis, un tās nebija vienīgās, kas bija mainījušās. Cilvēki kļuva par nedzīviem līķiem, ko sauca par trūdaiņiem, un, lai cik reižu viņus nogalinātu, viņi atkal un atkal atdzīvojās... Un, pasaulei trūdot, vienīgais dzīvības stūrītis, kas vēl bija palicis, bija vieta, ko visi sauca par “Gaslight rajonu”.

Gaslight rajona pilsētā tika pastrādāts daudz noziegumu, visbiežāk slepkavības un laupīšanas, taču par tiem nekad neviens neatbildēja, jo tam vairs nebija lielas nozīmes. It īpaši vienas pravietojuma dēļ, kas vēstīja par “Olu”, taču tā nebija tikai ola — tā bija “Izredzētā”. Cilvēks. Daudzi nedzīvie centās olu iznīcināt — pēdējās cilvēces paliekas, kas parādījās ik pēc 10 000 gadiem, jo tika uzskatīts, ka tā izglābs pasauli no tās tagadējā likteņa. Problēma bija tāda, ka visi domāja, ka cilvēks ir miris, bet... vai tā tiešām bija?

Mela un viņas ģimene bija devušies pakaļ. Viņi vajāja kādu Džeku, kurš agrāk bija darbinieks, nu... līdz brīdim, kad viņš uzzināja Melas noslēpumu... Taču, vajāšanai kļūstot arvien grūtākai, Melai izkāpjot no mašīnas un vajāšanas laikā iekāpjot Džeka automašīnā — jā, tā nebija laba doma... Bet tā vietā, lai ietriektos kādā nejaušā stabā, viņi ietriecās tavā automašīnā. Tu tikko izkļuvi no mašīnas, smagi ievainots, taču apstājies, ieraudzījis Melu. Sākumā domāji viņu pamest, uzskatot par trūdaini, taču, ieraudzījis melnās asinis, paliki uz vietas. Ar to pietika, lai Mela pamostos un ieraudzītu arī tavas asinis... Un tajā brīdī viņas acis tikai iepletās, un viņa čukstus teica...

“Tu... Tu esi tāds pats kā es...?”